Saskaņā ar kūdras atradņu klasifikāciju, purvainu vietu droši var saukt par purvu tikai tad, ja tajā ir vismaz 30 centimetrus biezs kūdras slānis. Taču, tā kā biotopus klasificē pēc augu sabiedrībām, tad par purvu varam saukt ikvienu tādu vietu, kurā ir purvam raksturīgā augu valsts. Arī purvos ar 5 centimetrus biezu kūdras slāni var tikt sastaptas purviem raksturīgās augu sugas, piemēram, rūsganā melncere, odu gimnadēnija vai Devela grīslis.
Mitrumā izveidojas tādu augu sabiedrības, kam nepieciešams liels mitrums vai kas spējīgi piemēroties šim mitrumam. Rudenī, veģetācijas periodam izbeidzoties, augi atmirst un satrūd – mikroorganismi un sēnes sadala organiskās vielas minerālvielās, kas vēlāk sajaucas ar augsni. Taču, tā kā purvā ir tik mitrs, mikroorganismi šeit nevar darboties tik aktīvi kā augsnē, jo tiem trūkst skābekļa. Slāņos sablīvējas augu atliekas, un no tām veidojas kūdra. Tas viss kopā veido īpašu purva klimatu – mikroklimatu, kas ietekmē siltuma režīmu augsnē, gaisā un arī gaisa mitrumu.
Izšķir divus galvenos purvu veidošanās veidus.
Kūdru iedala tipos, apakštipos, grupās un veidos atkarībā no kūdras izcelsmes apstākļiem un augiem, no kuriem tā veidojusies. Kūdra ir organisks iezis (vai tas ir iezis vai nogulumi?), kas veidojies no purva augiem.
Augsto purvu kūdra. Tā ir cēlusies no augiem, kas pielāgojušies augšanai ar barības vielām nabadzīgā vidē un iztiek no barības, ko saņem ar atmosfēras nokrišņiem. Galvenais augs ir dažādas sūnas. Kūdra, kas radusies no sūnas, satur maz minerālvielu, tai ir paaugstināts skābums – pH/KCl 2,6–3,2. …