Vides ētika jeb ekoloģiskā ētika mūsdienās izskan arvien biežāk. Izsenis vide bijusi resurss cilvēces pastāvēšanai un attīstībai. Cilvēks ir vienīgā suga uz planētas Zeme, kas nespēj eksistēt, ja krasi nepārmaina dabisko vidi.
Purvs tiek uzskatīts par bagātāko ekosistēmu, gan par nabadzīgāko ekosistēmu - viedokļi dalās. Citam purvs bijis peļņas avots, citam traucēklis, ko ātri jāpārdod. Ar mūsdienu cilvēka acīm skatoties, vides ētikas problēmas, kas skar purvus pastāvējušas tālajos Padomju laikos, kad purvus pārdeva, neapdomīgi izstrādāja un neatjaunoja. Pašlaik cilvēki atgriezušies pie tā, ka purvi ir jāatjauno. Biologi, dabas aizstāvji ir par purvu atjaunošanu, jo vairāk atjaunos jo labāk. Daļa sabiedrības ir par to, lai purvi netiek atjaunoti, to aizsardzībai pietiek tikai ar ierobežotu izstrādi. Bet vēl daļa grib purvus turpināt izstrādāt, jo tas ir unikāls resurss, kas ne visiem ir pieejams.
Viedokļi vienmēr un visos laikos dalīsies, jo pasaulē nav viena patiesība vai viena nepatiesība. Personīgi darbojoties ap purvu atjaunošanas projektiem, izjūtas par to cik svarīgi un vajadzīgi vai nevajadzīgi ir atjaunot purvus mēģināšu izklāstīt referātā.