3. gs p.m.ē.. Kartāga bija varenākais spēks Vidusjūras reģionā, tomēr tai uzradās konkurente – Roma. Tā pakāpeniski iekaroja daļu Apenīnu pussalas un centās izplatīt savu ietekmi ārpus Itālijas robežām.
264. g. p.m.ē. divas grieķu polisas Sicīlijā, Mesīna un Sirakūzas, cīnījās savā starpā. Grieķu pilsēta Mesīna lūdza romiešu palīdzību konfliktā pret kartāgiešiem un Sirakūzu, un Roma (pēc tautas sapulces piekrišanas) nosūtīja savas vienības Sirakūzai palīgā. Tad arī atklāti sākās 1. pūniešu karš.
Kaujā pie Mesīnas kartāgieši tika sakauti. Arī nākamajā Agrigentas sauszemes kaujā 261. g. p.m.ē. kartāgiešus smagi sakāva. Kartāga pārnesa karu uz jūras, kur jutās spēcīgāka. 260. g. p..ē. romiešus sakauj jūras kaujā pie Lipari salām. Romieši bija tikko sākuši būvēt floti, un viņiem nebija pieredzes jūras kaujās, taču viņi uzsāka strauju flotes būvi un apmācību. Tā arī ieviesa uz saviem kuģiem tādu kā nolaižamu tiltu, ar kā palīdzību viņi sakļāvās kopā ar pretinieka kuģi un varēja cīnīties uz klāja ar saviem kājniekiem.Turpmākajās jūras kaujās kartāgiešu flote tika sakauta. Asās kaujas gan uz jūras, gan sauszemes turpinājās līdz pat 241. g. p.m.ē., kad Pirmais pūniešu karš, kurš ilga 23 gadus, beidzās.
Karš labi parādīja Romas izdzīvotspēju un noturīgumu. Kaut gan tās flote vairākas reizes bija jāsāk būvēt no jauna, tā arvien spēja to atjaunot. Iespējams tāpēc, ka, lai būvētu savu floti, romieši līdzekļus ievāca no tās bagātajiem pilsoņiem, bet Kartāgā kas tāds bija neiedomājams, jo valdīja oligarhi. Romas augstmaņi ieguldīja milzīgus līdzekļus bruņojumā , jo cerēja, ka uzvara karā radīs jaunas iespējas tirdzniecības.…
