PUBLISKUMA AIZSĀKUMI
Jēdziens „publiskums” cēlies no latīņu vārda „publicus”, nozīmē sabiedrisks (ne privāts), kas kalpo vispārējām interesēm. Un tieši nozīme – ne privāts – ir ielikta publiskuma principa pamatā. Publiskums pauž valsts sociālo ieinteresētību, lai nodrošinātu normālu sabiedrisko attiecību funkcionēšanu un garantētu valstī sabiedrisko drošību. Šis princips nosaka, ka tieši valstij pieder aktīvā loma noziedzības apkarošanā, lai aizsargātu sabiedrību no noziedzīgiem nodarījumiem.
Skatot vēsturisko aspektu, var minēt A.Krasikovu, kurš norāda, ka valstiskuma pirmsākumos jautājumi par personu tiesību krimināltiesisko aizsardzību risinājās paštiesas ceļā, t.i. subjekta personīga izrēķināšanās ar viņa tiesību pārkāpēju. Tā kā šī paštiesas sistēma izpaudās vienpusēji paša cietušā vai viņa radinieka īstenošanā, izpratne par tiesībām, tās pamatā negatīvie momenti bija tādi, ka, pirmkārt, tās bija iekšējo nemieru avots sabiedrībā, otrkārt, traucēja nodalīt īsteno cietušo no tāda, kas sevi dēvēja par tādu, un aizbildinoties ar savu tiesību aizsardzību, izdarīja slepkavību vai citu noziegumu, treškārt, negarantēja īstenajam cietušajam tiesības un intereses sadursmē ar daudz lielāku pārkāpēju.
Kā norāda, pamatojoties uz vēsturi, I.Fojnickis “krimināltiesvedība ir cieši saistīta ar krimināltiesībām. Noziegums un sods nosaka kriminālprocesa uzbūvi. Savukārt kriminālprocess būtiski nepieciešams, lai piemērotu krimināltiesību normas. Krimināltiesību un kriminālprocesa noteikumi it kā veido vienu veselu, divas puses vai divas viena un tā paša jēdziena daļas”. Līdz ar to skatot publiskuma aizsākumus nevar nodalīt krimināltiesības un kriminālprocesa tiesības.
Kā vienu no pamatjautājumiem, kas visos laikos ir interesējis filozofus, var minēt jautājumu par valsts un tiesību savstarpējām attiecībām. Pie tam šo koncepciju rāmjos īpaša uzmanība tika pievērsta krimināltiesībām. Šādu interesi noteica vispirms jau tas, ka krimināltiesības atšķiras ar spilgti izteiktu represīvu raksturu; tieši tajā izpaužas valsts varas spēks; tieši šajā sfērā personas intereses var tikt būtiski ierobežotas un pat apdraudētas. Tādā veidā, filozofu interese par valsts un krimināltiesību savstarpējām attiecībām nav nejauša. Šīs intereses pamatā ir valsts varas tiesība sodīt. Kriminālsoda filozofisko koncepciju analīze, īpaši, kas attiecas uz tā izcelšanos, ļauj runāt par to, ka lielākā daļa šo teoriju izriet no konceptuāliem secinājumiem par valsts dabu kā tādu. Tā T.G.Poņatovskaja apgalvo, ka „... jautājumi...: kāda ir valsts daba, vai tai jāierobežo sava vara attiecībā uz tās pilsoņiem, kā izpaužas valsts varas sodīšanas daba un kā tiek noteiktas tās robežas.. šo jautājumu risināšana sabiedrībā valdošās politiski tiesiskās teorijas līmenī tieši ietekmē krimināltiesisko doktrīnu saturu un kriminālās likumdošanas sistēmu, tā kā ir sistēmiska priekšstata par krimināltiesību mērķiem, krimināllikuma, krimināltiesību institūtu, jēdzienu satura un nozīmes pamatā, t.i. ir pamats krimināltiesiskai koncepcijai”.
…
