SECINĀJUMI
• Tiesību dalījums privātajās un publiskajās tiesībās skar tādas svarīgas cilvēka – sabiedrības locekļa – esamības izpausmes kā personas brīvības un tās ierobežošanas attiecības, tai skaitā, personiskās dzīves neaizskaramība. Atšķirīgo principu atšķiršana un ievērošana nodrošina publiskās varas funkcionēšanu, atbilstoši tiesiskas demokrātiskas valsts prasībām, kā arī indivīdu maksimālas brīvības nodrošināšanu privāttiesiskajās attiecībās.
• Tiesību dalījums, pamatojoties uz atšķirīgām interesēm, bija zināms jau Senajā Romā. Interešu teorija ir vecākā no teorijām, kas pazīstama jau romiešu tiesībās un kura nosaucama arī par klasisko. Vēlāk dalīšanas kritēriji tika precizēti, iegūstot izvērstāku raksturu. Rezultātā ir radušās vairākas tiesību “norobežošanas teorijas”.
• Atkarībā no tā, kādās attiecībās atrodas indivīds katrā konkrētajā gadījumā pret sabiedrību kā vienu organismu, tiesības arī tiek dalītas publiskās un privātās. Lai sabiedrība varētu pastāvēt, ir nepieciešams, lai sabiedrība kā tāda valdītu pār tās sastāvdaļu - indivīdu, proti, veselais valdītu pār daļu. Tomēr sabiedrības virskundzība pār indivīdu nevar būt absolūta, bet ar zināmām robežām. Cilvēkam jāpaklausa valstij tikai tiktāl, cik tas nepieciešams, lai valsts varētu pastāvēt un plaukt kā sabiedrības organizācija. Valsts virskundzība nekad nedrīkst izpausties un ari neizpaužas pār visām indivīda tiesībām, bet tikai pār daļu no tām.
…