1. Publisko un privāto tiesību sistēma
Tiesības klasiski tiek iedalītas publiskajās un privātajās tiesībās. Šāds tiesību dalījums Eiropas kontinentālo tiesību lokā tiek plaši pielietots. Arī angļu - sakšu tiesību sistēmā atšķirības starp publiskajām un privātajām tiesībām eksistē , taču tām ir maza praktiska nozīme, kas ir skaidrojams ar dabisko tiesību skolas ievērojamo ietekmi uz angļu tiesību sistēmu.1 (Briede)
Publisko un privāto tiesību sistēmu konkrētā valstī nosaka tiesību nozaru raksturs un nacionālo tiesību īpatnības. Tiesību zinātnē valda liela nevienprātība šajā jautājumā; publiskās un privātās tiesības daudz pētījuši Puhta, Savinjī, Girke?, kuri norāda, ka katram tiesību nozarojumam ir savs mērķis, tātad tiesību pamatnozarēm ir atšķirīga nozīme un uzdevumi sabiedrisko norišu regulēšanā. Taču šo tēzi var apstrīdēt, piemēram, civiltiesības nav vienīgās, kas regulē mantiskās attiecības starp personām. Arī krimināltiesības sargā īpašnieku - paredz sekas, kas rodas, ja ar noziedzīgām darbībām apdraud mantiskos labumus.
Tiesību dalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēks uzstājas tiesiskā dzīvē ne vien kā privātpersona, kā atsevišķs indivīds ar savām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis (Briede), tātad uz tādām attiecībām, kādās atrodas indivīds pret sabiedrību kā vienotu organismu(vārdnīca)
La sabiedrība varētu pastāvēt, nepieciwešamas, la pati sabiedrība valdītu pār tās sastāvdaļu - indivīdu. Krastiņš raksta: "Kur nav tādas virskundzības no vienas puses un paklausības no otras puses, tur nevar būt nekādas runas par tiesībām un organozētu sabiedrību, tur ir vienkārši anarhija. Tomēr arī sabiedrības virskundzība nevar būt absolūta. Indivīdam jāklausa valsti tikai tiktāl, cik tas nepieciešams, la valsts varētu pastāvēt un plaukt kā sabiedrības organizācija." (Krastiņš)…
