Cilvēks atrodas ciešā mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Jebkura mijiedarbība veido saskarsmi, kas var būt gan verbāla (mutiska), gan neverbāla, gan starp diviem cilvēkiem, gan starp cilvēku grupām. Lai regulētu sabiedrības locekļu attiecības, ir nepieciešamas tiesības. Visām fiziskām personām ir vienādas tiesības un pienākumi, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās pārliecības, nacionālās piederības, sociālā un mantiskā stāvokļa.
Savā darbā ” Publiskās un privātās tiesības Latvijas kontekstā ” apskatu tādus jautājumus, kā publiskās un privātās tiesības, to būtība, vēsturiskā gaita, kas abām kopīgs un atšķirīgs. Šī darba ietvaros uzmanība tiek vērsta tieši uz Latvijas publiskajām un privātajām tiesībām, to attīstību un pašreizējo stāvokli.
Pirmo reizi ar šo tēmu saskāros Tiesību teorijas lekciju laikā, kur šo tēmu apskatījām tikai galvenos vilcienos. Šī tēma mani piesaistīja uzreiz, jo uzskatu, ja nezin tiesību pamatu, tad grūti apgūt ko vairāk. Visas tiesību nozares iedalās divās lielākās tiesībās, respektīvi, publiskajās un privātajās tiesībās. Ļoti svarīgi zināt, kuras tiesību nozares pieder pie publiskajām, kuras pie privātajām tiesībām. Tas jāzin ne tikai juristiem, bet katram cilvēkam. Tomēr, mūsdienās bieži vien cilvēki nezin savas tiesības, nerunājot nemaz par tiesību nozarēm.
Ļoti grūti pamanīt atšķirību starp publiskajām un privātajām tiesībām. Jo ir gadījumi, kad publiskajās tiesībās ir privāto tiesību elementi un otrādi. Šis iedalījums ir ļoti būtisks no tāda viedokļa: tas pierāda to, ka valstī, kurā ir šis tiesību dalījums, ir demokrātiska valsts. Kur viena no pamatidejām ir personu tiesības vai brīvības.
Savu darbu lielākoties balstīju, izmantojot tādus autorus kā Dišlers K. Ievads Administratīvo tiesību zinātnē, Rīga, 2002, Vītiņš V. Vispārējs tiesību pārskats, Rīga, 1993 un Mūsdienu teorijas atziņas, Rīga, 1999. Tika izmantoti arī citu autoru darbi, kas sīkāk un konkrētāk būs apskatāmi turpmākajā darba gaitā.
…