Pubertātes perioda fizioloģija

Sākumā līdz 75% gadījumu menstruālais cikls ir neregulārs un kļūst stabils tikai vēlīnajā pubertātes periodā, vidēji pēc 1-1,5 gada no menarche. Pirmos divus gadus mentruālais cikls parasti ir anovulators. Tas saistīts ar vēl nestabilo LH sekrēciju adenohipofīzē un šā hormona nepietiekamo ietekmi uz ovulācijas nodrošināšanu cikla vidū. Tomēr jāatceras, ka daļai meiteņu cikli var būt ovulatori jau ar pirmajām mēnešreizēm, bet dažos gadījumos novēro atsevisķas, vienreizējas violentās ovulācijas pat vēl pirms menarche iestāšanās. Apmēram 70% meiteņu menstruālā cikla garums svārstās no 21 līdz 35 dienām, 25% tas ir īsāks, bet 5% garāks. Asiņošanas dienu ilgums un asins zuduma daudzums menstruālā cikla stabilizēšanās laikā var būt ļoti mainīgs. Sakarā ar dažādas maturācijas un artrēzijas pakāpes folikulu persistenci, kas raksturīga pubertātes sākuma periodiem, novēro relatīvu hiperestrogēnēmiju, un tāpēc izveidojas endometrija hiperplāzija ar neregulāru un samērā spēcīgu asiņošanu. Menarche sākuma periodā biežākie intervāli starp menstruācijām ir 1,5-2 mēneši, bet asiņošanas dienu ilgums vidēji ir 7 dienas. Ja intervāla garums ir ilgāks par 3 mēnešiem vai asiņošana ilgst vairāk par vienu nedēļu, nepieciešams noskaidrot iemeslus un veikt terapiju. Pubertāts vecumā sevišķi svarīgi ir sekot menstruālajam kalendāram, jo tas palīdz precizēt cikla traucējumu raksturu un nepieciešamības gadījumā noteikt adekvātu terapiju.[1; 67-78]…