Krievijā pirmais proletariāta diktatūras eksperiments ekonomikas un politikas jomā bija kara komunisma politikas iedibināšana. Šī politika ilga no 1918. līdz 1921.gadam un beidzās ar neveiksmi, ko par kļūdainu atzina daļa valsts vadītāju. Tāpēc 1921.gadā viņi izsludināja Jauno ekonomikas politiku, kas bija atkāpšanās no iepriekšējās kara komunisma politikas par labu dažiem kapitālisma principiem. Jaunā ekonomikas politika ilga līdz 1928.gadam un šajā laikā Krievijas ekonomika atdzima un bija vērojami panākumi valsts saimniecības dzīvē.
Kara komunisma politika triju gadu laikā bija izpostījusi Krievijas saimniecisko dzīvi tik lielā mērā, ka valsti 1921.gada pavasarī pārņēma plašs sociālo nemieru vilnis. 1921.gada martā nopietna sacelšanās bija notikusi Kronštatē. Vasarā sacelšanās pret boļševikiem izplatījās Krimā, Kaukāzā, Sibīrijā, Pievolgā. Strādnieku nemieri notika Maskavā, Petrogradā un Harkovā un citos rūpniecības centros. Krievijā bija saasinājies konflikts starp zemniekiem un strādniekiem. Šīs divas sabiedrības daļas boļševiki bija sludinājuši par vienotām cīņā pret kapitālistiem un buržuāziju, bet patiesībā tās sāka karot viena pret otru. 1921.gadā sākušos zemnieku nemieru cēlonis bija 1918.gada 13.martā valdības ieviestā pārtikas diktatūra. Zemniekiem tika atņemti pēdējie labības un pārtikas krājumi. Pilsētu apgādi ar pārtiku tas neuzlaboja, bet laukos sākās bads. Bads aptvēra ne tikai laukus, bet arī pilsētas. No bada cieta apmēram 20% valsts iedzīvotāju un bada nāvē nomira apmēram 5 miljoni cilvēku.
Boļševiku valdība trīs kara komunisma gadu laikā nacionalizēja lielāko daļu lielo, vidējo un sīko rūpniecības uzņēmumu, transporta un tirdzniecības nozari, visus banku un kredītu uzņēmumus un likvidēja preču un fondu biržas. Laukos valsts bija konfiscējusi visu muižnieku zemi un daļu kulaku zemes. Tajos gados Krievijā bija izpostīta infrastruktūra, panīkusi tirdzniecība, rūpniecība un lauksaimniecība. Rūpniecības galveno nozaru kopprodukts 1921.gadā bija samazinājies par 80% vai pat vairāk procentiem salīdzinājumā ar 1913.gadu.
Padomju Krievijā bija sagrauta finanšu sistēma, pastāvēja kartiņu sistēma, melnais tirgus, obligātā darba klausība; tirdzniecība notika naturālās maiņas veidā, valdība veica pārtikas rekvizīcijas, valsts bija cietusi lielus cilvēku resursu zaudējumus, un līdz ar sarežģīto iekšpolitisko situāciju smags bija arī Krievijas ārpolitiskais stāvoklis. Valsts nebija droša par savu turpmāko pastāvēšanu un tā atradās starptautiskā izolācijā.
…
