Padomju Savienībā Komunistiskā partija ieņēma īpašu vietu valsts varas sistēmā, visā sabiedriskajā iekārtā. Tā ne tikai pildīja politiskas partijas funkcijas, bet ar savu iestāžu starpniecību faktiski vadīja un kontrolēja visu valsts, saimniecisko iestāžu un sabiedrisko organizāciju darbību. Tā tas bija arī Latvijā.
Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai daudzi no LKP dokumentiem nebija pieejami pētniekiem, jo glabājās tā saucamajā “sevišķajā mapē”. Tajā atradās partijas Centrālās komitejas, apriņķu, rajonu, pilsētu komiteju slepenie lēmumi un to sagatavošanas gaitā izmantotie materiāli - dažādu iestāžu, visbiežāk Valsts drošības komitejas, Iekšlietu ministrijas, prokuratūras ziņojumi un paskaidrojumi. Tikai pēdējos gados šie materiāli nonāk zinātniskajā apritē.
Nav noliedzams — noteikts informācijas slepenības režīms ir bijis un būs vienmēr. Ir pilnīgi saprotams, ka valsts cenšas droši aizsargāt gan savus militāros, gan arī politiskos, ekonomiskos un cita veida noslēpumus. Taču bijušajā Padomju Savienībā slepenības režīms tika pacelts tādos augstumos, ka tas kļuva par nopietnu traucēkli visdažādākajās dzīves nozarēs. Tas pilnā mērā attiecas arī uz vēstures zinātnes attīstību.
„ SEVIŠĶA MAPE ”
“Sevišķā mape” ietvēra daudz dokumentu par LKP, LPSR varas, drošības iestāžu cīņu pret t. s. “buržuāzisko nacionālismu” un tā paudējiem, t. s. “bandītiem” - latviešu nacionālajiem partizāniem, pretpadomju pagrīdes cīnītājiem, stihisku pretpadomju uzstāšanās gadījumu dalībniekiem.[2;576]
Materiāli sniedz diezgan izvērstu ieskatu par latviešu nacionālo spēku pretestību komunistiskajam režīmam. Tā vērsās pret visu padomju varas sistēmu, tās priekšrakstiem un varas simboliem, komunistisko ideoloģiju, pakāpeniskās rusifikācijas procesu…
