Tā kā civilizāciju un planētu Zeme simbiozē var apskatīt kā dzīvu organismu, tad es E. Eriksona psihosociālās attīstības teoriju attiecinātu ne tikai uz cilvēku, kaut gan tieši šādos apstākļos arī cilvēciskai būtnei viņas personīgās krīzes negatīvie blakus efekti pastiprinās. Ja jau personības attīstība tiek skaidrota kā adaptācija sociālajā vidē, tad šādos apstākļos tas ir vēl jo grūtāk. Vienotu kritēriju (jaunveidojumu) pēc kādiem vadīties dzīvē vēl nav, un es šo sauktu par lielā apjukuma laiku. Iepriekšējās morāles, ētikas normas principā nepastāv, jo “sociologu vērtības un lozungi ir pārkāpuši jaunās šķiras robežas, cauraužot visu sabiedrību. Terapeits, konsultējot homoseksuālistu, nenosodītu viņa “dzīvesstilu” kā morāli nepareizu, drīzāk mēģinātu viņam palīdzēt justies labi, pieņemt savu “dzīvesstila izvēli” un palīdzētu iesaistīties atbalsta grupā. Mūsdienās šī pieeja, toleranta pret visu un neko nenosodoša, darbojas visā kultūrā.[12;194] Pats “dzīvesstila” jēdziens, doma, ka dzīve jāizsaka plašā “stilu” dažādībā, ir postmodernistisks.”[12;192] Jaunais ekonomiskais klimats ir radījis šo jauno sociālo šķiru, kas pielāgota informācijai, konsultācijām, terapijai. Šī jaunā šķira ietver tos, kas strādā “palīdzošajās profesijās” (psihologus, sociālos darbiniekus, garīdzniekus), pedagogus, “komunikētājus” (žurnālistus, aktierus) un plānotājus (mārketinga speciālistus)[12;191]