Psihosomatika

Psihosomatika dažādos laikos un attīstības periodos ir dažādi definēta. Pats termins ir cēlies no grieķu vārdiem psyche – dvēsele un soma – ķermenis.
Šobrīd psihosomatiku varētu definēt kā zinātni par ķermeņa, psihes un sociālo faktoru mijiedarbību un to lomu cilvēka psihisko un somatisko slimību un traucējumu izcelsmē, norisē, ārstēšanā, prognozē un profilaksē. Psihosomatika pievēršas cilvēka psihei – tās stāvoklim un tajā noritošajiem procesiem, kuri pavada fiziskā ķermeņa slimības. (www.psihologijaspasaule.lv, G.Ancāne) Termins psihosomatiskais traucējums apzīmē psihologisku faktoru izsauktu somatisku saslimšanu vai tās saasināšanos šo faktoru darbības rezultātā.
Psihosomatikā galvenā loma tiek piešķirta nevis ārējā, «objektīvā» faktora iedarbībai, bet tam, kāda ir šī notikuma subjektīvā nozīme paša pacienta vērtējumā. Tādējādi psihosomatika pēta gan dzīves notikumu, gan psihisko stāvokļu un procesu apzināto un neapzināto nozīmi un ietekmi uz organismu. Pēta, kā šie procesi ietekmē līdzsvaru starp psihiskajiem un somatiskajiem procesiem, nodrošina ķermeņa homeostāzes (līdzsvara) saglabāšanos un psihisku veselību.
Mūsdienu ārstam ir svarīgi, nesamazinot ķermeņa faktoru nozīmi, palielināt uzmanības pievēršanu psihiskajiem, emocionālajiem faktoriem – tas nozīmē interesi ne tikai pret fizisko ķermeni ar viņa bioķīmiskajām reakcijām, bet arī pret to, kā cilvēks to pārdzīvo kā daļu no sevis. …