1. Veselība kā efektīva adaptācija. Adaptācijas un dezaptācijas jēdzini.
Cilvēki, biež, lieto terminu – harmonija. Savos centienos, vienmēr, uzsver tiekšanos pēc harmoniskas un veiksmīgas dzīves. Veselība – ir viens no harmoniskas dzīves priekšnoteikumiem un dzīves kvalitāte – ir viens no galvenajiem veselības kritērijiem, kuru nosaka katra indivīda atšķirīgā izpratne, vecums, piederība pie kultūras, izglītības līmeņa, fiziskā stāvokļa konkrētajā brīdī, u.c. Pēdējo gadu zinātnieku veiktie pētījumi pierāda, ka ļoti daudzu veselības traucējumu attīstībā nozīme ir psiholoģiskajiem faktoriem, notikumiem, kas ietekmējuši konkrētā cilvēka fizisko un garīgo attīstību, cilvēku savstarpējām attiecībām, videi, kurā indivīds dzīvo, u.c.apstākļiem.
Spriedze jeb stress, kā arī trauksme un hroniskas trauksmes stāvokļi ir viena no aktuālākajām un būtiskākajām psihososciālās aprūpes problēmām. H. Seljē, pētot adaptācijas sindromu un stresa reakcijas, konstatējis, ka stress – vai nu eistress (konstruktīvs) vai distress (destruktīvs) – pastāv un darbojas nepārtraukti. Ilgstošs distress izraisa virkni “stresa” saslimšanu: kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnu čūlas, diabētu, uc. Adaptācijas sindromam ir vairākas stadijas – trauksmes, rezistences un izsīkuma stadija. Katrā no tām realizējas noteiktas reakcijas – atkarībā no stresora specifikas, iedarbības ilguma un organisma individuālajām īpatnībām. Stresori pēc izcelsmes var būt dažādi – gan somatiski (slimība, piemēram, vīrusu infekcija), gan psihoemocionāli (atlaišana no darba). Visi stresori darbojas uz centrālo nervu sistēmu. Psihoemocionālās spriedzes reakcijas sākas tieši ar norisēm galvas smadzeņu garozā un, saglabājoties emocionālajam sasprindzinājumam, aktivizē veģetatīvās nervu sistēmas veidojumus un, tādējādi, ietekmē iekšējo orgānu normālās funkcijas. Būtisku ietekmi uz cilvēka reakcijām, viennozīmīgi, atstāj sociālā vide.