Ē.Berns grāmatā „Spēles, ko spēlē cilvēki” liek lielu uzsvaru cilvēka attiecībām. Ē.Berns uzskata, ka katrā no mums mīt trīs personības-Vecāks, Bērns, Pieaugušais, un katra no šīm personībām liek mūsu sarunubiedram ieņemt attiecīgo stāvokli, kas atbilstu mūsu vēlmēm un uzvedībai. Ja mūsos ierunājas Bērns, tad no sarunubiedra mēs gaidam Vecāka pamācību jeb aizrādījumu, ja mēs uzvedamies kā pieaugušais tad to mēs arī gaidam no otra.
Lomas apstiprināšana stabilizē cilvēka pozīciju. [1,47]
No šī teikuma var secināt, ka viens cilvēks lielā mērā ir atkarīgs no otra, jo katra personība, kurā mēs uzsākam sarunu, gaida apstiprinājumu. Ja Pieaugušais ar Jums grib runāt kā ar Pieaugušo, bet saņem Vecāka atbildi un pamācību, tad no sarunas nekas nesanāks un gala rezultātā būs apvainojumi.
Kad Vecākais vai Bērns iejaucas, kad Pieaugušais pārstrādā informāciju, procedūra tiek piesārņota un līdz ar to zaudē mērķtiecību.[1,38]
Vecāki izpaužas divējādi tieši un netieši-kā aktīvs ES stāvoklis un kā ietekme .Tiešas Vecāku aktivitātes gadījumā cilvēks reaģē tāpat, kā šajā brīdī reaģētu viņa tēvs vai māte. Netiešas ietekmes gadījumā viņš reaģē tā, kā vecāki vēlētos, lai viņš reaģētu. Pirmajā gadījumā viņš kļūst par vienu no Vecākiem, bet otrajā-pielāgojas Vecāku prasībām.
Arī Bērns izaužas divējādi - kā pielāgojies Bērns un kā dabiskais Bērns. Pielāgojies Bērns Vecāku ietekmē izmaina savu uzvedību tā, kā to vēlas viņa tēvs vai māt, piemēram, kā ļoti piekāpīgs vai kā pāragri attīstījies bērns. Pielāgošanās izpausme var būt arī noslēgšanās sevī vai činkstēšana. Dabisko Bērnu raksturo spontānā rīcība, piemēram. Nepaklausība vai radoša pašizpausme…
