Šo tēmu es izvēlējos, jo, atklāti sakot, psiholoģija vienmēr ir bijusi man tuva tēma. Šoreiz tēmas izvēlē noteicošie faktori bija vēlme uzzināt vairāk un izprast norises pusaudžu apziņā un attīstībā. Es atļaušos teikt, ka esmu jau garām visnotaļ interesantajam pusaudžu vecumposmam, taču ikdienā pusaudži man ir visapkārt – skolā, mājās un draugu vidū, tāpēc likās interesanti izpētīt un saprast manu vienaudžu uzvedību un reakciju dažādās situācijās.
Darba mērķis ir pierādīt, ka pusaudžu vecumposms ir īpašs cilvēka dzīvē, un, ka daudz kas piedzīvotais šajā vecumposmā veido cilvēka personību turpmākajā dzīvē – ietekmē gan spriestspēju, gan darbaspējas, kā arī konstruē morāles normu robežas.
Pusaudžu psiholoģija.
Vecāku–bērna trīsstūris.
Abi vecāki ir svarīgi – tātad gan māte, gan tēvs; katrs ar savām dzimuma lomām, gēniem, personības daļām un izturēšanās veidiem, arī ar saviem talantiem un vājībām. Tas viss reprezentējas bērnā jau tad, kad saplūst auglības šūnas, tiek ieņemts nākošais cilvēks.
Jau no radīšanas brīža bērns ietilpst tēva-mātes-bērna trīsstūrī. Tās ir attiecības, kuras ietver sevī visus šī trīsstūra enerģētiskos un kultūrgēnu posmus. Pirms 50 gadiem uzmanību galvenokārt veltīja vienīgi attiecībām bērns–māte. Protams, pirmajos dzīves mēnešos šī diāde, mātes un bērna simbioze ir noteicošā. Māte spēj savu funkciju šai simbiozē izpildīt jo labāk, jo drošāks un ciešāks ir viņas kontakts ar bērna tēvu. Taču drīz vien bērns sāk pavisam dabīgi raisīties vaļā no simbiozes es–māte un sajūt aizvien pieaugošu vajadzību pēc tēva.…