Ievads
Jebkura saskarsme sākas ar cita cilvēka ārējā izskata uztveri, sasaistot to ar viņa personības īpašībām un, pamatojoties uz tām, interpretējot viņa uzvedību. Priekšstats par citu cilvēku ir cieši saistīts ar savu pašapziņu. Mēs apzināti vai neapzināti pielīdzinām citu cilvēku sev. Ja kādā vienā aspektā mums cilvēks ļoti patīk, tad mēs pielīdzinām viņu sev arī citos aspektos. Kaut arī mēs zinām sakāmvārdu „Nemēri visus ar savu olekti’’, mēs reti par to iedomājamies un par citu cilvēku spriežam pēc līdzības ar sevi. Tas nozīmē, ka citos vispirms pamanām to, kas piemīt pašiem. Mums liekas, ka citi domā un jūt tāpat kā mēs. Dzīvē bieži gadās tā, ka mūsu uzvedību, vārdus un darbību apkārtēji cilvēki uztver citādāk nekā mēs paši. Es uzskatu, ka tas viss notiek tāpēc, ka katrs cilvēks pirmkārt ir personība un dažreiz viņš pats nesaprot vai nezina kas notiek viņā dvēselē. Laikam, cilvēka dvēsele var salīdzināt ar tukšu kaste, kur nekas nav redzams.
Mums visiem ir pilnīgi dažādi raksturi, temprāmentri un audzināšana – tas viss ir galvenais faktors, kurš atšķir mūsu uztveri no citiem un dažreiz rada konfliktus starp mums.
Šajā pētījuma darbā mans galvenais mērķis ir pamēģināt noskaidrot, kāpēc manā dzīvē rodas daži konflikti ar āpkārtnējo pasauli un kā tas ir saistīts ar manu raksturu. Lai sasniegt savu mērķi pamēģināšu izdarīt psiholoģisku pašizpetne.
…
