Psiholoģiskā aizsargātība un pieķeršanās modeļi

Psiholoģiskā aizsargātība
Aizsargātība ir svarīgs nosacījums bērna attīstībā un veidojas no piedzimšanas brīža, kad viņa vajadzība pēc taktīliem kontaktiem, aprūpes un uzmanības no mātes vai aprūpētāja puses, izveido pieķeršanos, pamatuzticēšanos, kuru E. Eriksons (Erikson E.H., 1970) uzskatīja par fundamentālu psiholoģisku priekšnosacījumu visai dzīvei. Šī pamatuzticēšanās veidojas kā pieredzes rezultāts bērna pirmā dzīves gada laikā, veidojot viņa attieksmi pret sevi un pasauli. Bērns var uzticēties, paļauties uz māti, un līdz ar to māte rada izjūtu, ka var paļauties uz citiem, uz pasauli, kurā esmu ieradies, šī ir droša vieta. Nedrošība, mātes nenoteiktība un noraidošā uzvedība var kļūt par pirmo bērna krīzi bērna attīstībā. Kā rezultātā veidojas ne tikai parasta neuzticēšanās, bet arī bailes, aizdomīgums, piesardzība par savu labklājību – kopā veidojot bērnā neaizsargātību. Tā attiecas ne tikai uz visu apkārtējo pasauli, bet arī uz atsevišķiem cilvēkiem un izpaudīsies visās psihiskās un personības attīstības stadijās.
Bērna pamatuzticēšanās veidošanās ir cieši saistīta ar pieķeršanās attīstību. Pēc Dž. Boulbija (Bowlby,1998 ) pieķeršanās teorijas, pieķeršanās tā, pirmkārt, ir attieksme pret sevi un cilvēkiem, kas dod (vai nedod) drošības izjūtu.
Bērnu nama bērnus, kuri palikuši bez vecāku apgādības, var iedalīt tādu bērnu kategorijā, kuri atrodas izteikti ekstremālos sadzīves apstākļos, kas nenodrošina iespējas pilnvērtīgi apmierināt psiholoģiskās attīstības pamatvajadzības, kā arī pilnvērtīgu emocionālu un sociālu aizsargātību. Analizējot šo bērnu psiho-emocionālās attīstības, uzvedības, sadzīves, sociālās problēmas, izvirzās jautājums par psiholoģisko aizsargātību. …