Psiholoģijas vēstures aspekti un virzieni

NOBEIGUMS
Kā redzams, ne tikai psiholoģijas zinātnes vēlīnie gadi ir devuši ieguldījumu tās attīstībā. Par Psiholoģijas zinātnes “sēšanas” posmu var uzskatīt jau Platona un Aristoteļa pirms mūsu ēras jeb Senās Grieķijas laiku. Jau tad Platons ieskicējis būtisku teoriju par cilvēka prātu. Savukārt Aristotelis saistījis saikni starp psiholoģisko procesu un zem tās esošo fizioloģisko parādību. Tāpēc jāpiekrīt uzskatam, ka Aristotelis, vairāk nekā jebkura cita persona, ir veicinājis psiholoģiju. Un līdz pat mūsu ēras 5. gadsimtam šo abu filozofu mācība ir ietekmējusi priekšstatus par cilvēka dabu. Viduslaikos psiholoģija kā zinātne būtiski neattīstījās, jo pret šo mācību nostājās kristīgā reliģija. Tomēr Renesanses periods ar R. Dekarta ideju bija milzīgs solis psiholoģijas attīstībā. Tas uzsvēra mūsdienās zināmo, ka tieši nervu sistēma nodrošina vairumu no cilvēka psihiskajiem procesiem, emocijām un uzvedības izpausmēm. Arī 17. – 19.gadsimts radīja spožu atklājumu, proti, tas veicināja domu, ka psiholoģiskā un fiziskā pasaule ir atšķirīgas, taču to savstarpējās saistības ir iepriekš paredzamas un pakļaujas noteiktiem likumiem. Minētais atklājums rosināja cerību par Psiholoģijas kā zinātnes rašanās iespējamību.
Par psiholoģijas kā eksperimentālas zinātnes aizsākumu jāpateicas Psiholoģijas zinātnes pamatlicējam V. Vuntam. Savukārt ar 19. gadsimta Č. Darvina evolūcijas teoriju tika iezīmēts pavērsiens dabaszinātniskajā domāšanā, akcentējot apkārtējās vides ietekmi uz dažādu organismu attīstību. Psiholoģijas vēsture var lepoties arī ar V. Džeimsa uzrakstīto pirmo mācību grāmatu „Psiholoģijas principi”, kas ir kļuvusi tik nozīmīga, ka vēl līdz šim laikam daudzas mācību iestādes izmanto to savā mācību procesā.
…