Psihoanalīze kā virziens un līdz ar to kā personības teorija radās 19.gadsimta beigās. Tās pamatlicējs ir Vīnes ārsts Zigmunds Freids (1856-1939). Tradicionāli psihoanalīzes aizsākumu mēdz datēt ar 1895.gadu. Tātad psihoanalīzei šobrīd ir vairāk nekā simts gadu. Mūsdienās ar psihoanalīzi saprot ne tikai Freida izveidoto teoriju. Freida priekšstatus par cilvēka psihi, par cilvēka personību sauc par “klasisko psihoanalīzi” jeb freidismu, dažkārt var sastapt arī tādu apzīmējumu kā “ortodoksālā psihoanalīze”. Psihoanalīze ir kļuvusi par neatņemamu mūsdienu dzīves sastāvdaļu. To izmanto, dažreiz pat neapzinoties, savā darbā zinātnieki, ārsti, juristi, garīdznieki, skolotāji.
Jau pirms Pirmā pasaules kara, psihoanalīzē, toreiz vienotā kustībā, radās šķelšanās. No Freida atdalījās divi viņa līdzgaitnieki – Alfrēds Ādlers, kurš izveidoja savu pieeju, kuru viņš nodēvēja par individuālo psiholoģiju un Karls Gustavs Jungs, kurš arī radīja savu koncepciju, kas tika nosaukta par analītisko psiholoģiju. Līdz ar to Pirmā pasaules kara laikā psihoanalīzes ietvaros pastāvēja jau trīs psihoanalīzes veidi – Freida, Ādlera un Junga.
30.gados notika nozīmīgas pārmaiņas psihoanalīzes attīstībā. Pie varas nāca Ādolfs Hitlers, tā kā psihoanalīze visvairāk bija attīstījusies Vācijā un Austrijā, sākās psihologu un psihoanalītiķu vajāšanas, jo totalitārajam režīmam ir raksturīga iezīme – tie neieredz psiholoģiju.
Līdzīga situācija bija arī Padomju Savienībā, kur psihoanalīzes iznīdēšana tika sākta jau 20.gados, bet psiholoģijas zinātnes iznīdēšanu sāka 1936.gadā.
Rezultātā Vācijas un Austrijas psihologi, no kuriem liela daļa bija izcili zinātnieki, emigrēja uz Rietumeiropas valstīm. Liela daļa psihologu devās arī uz ASV. Psihoanalīze ASV ieguva izteikti sociālu orientāciju, jo psihoanalītiķi, kas nokļuva ASV vairāk sāka pievērst uzmanību sabiedrības lomai cilvēka veidošanā un attīstībā. Visas šīs koncepcijas vēlāk tika nosauktas par neofreidismu. …