Ievads.
Referātā ‘’Psihe cauri gadsimtiem’’ tika uzdots pētīt psihes kā dažādu gadsimtu domātāju pētīšanas objektu un problēmu. Uzdevums noteica trīs dažādu gadsimtu izvēli, un noteica uzskatu par to, kas ir psihe un kas ir cilvēks. No šiem periodiem obligāts nosacījums bija zinātniskā perioda izvēle. Savā darbā blakus zinātniskajam periodam 17-18gs. izvēlējos Seno Grieķiju un Viduslaikus.
Senā Grieķija mani piesaista kā psiholoģijas zinātnes šūpulis. Viens no šī gadsimta filozofiem – Sokrāts, kas tiek aprakstīts manā darbā izvirza kodolīgas un precīzas tēzes, kuras vijas cauri gadsimtiem un rosina domāt, izzināt sevi, veicina pašizziņu. Viņa izteicieni vēlāk tiek izmantoti kā stimuls jaunu ideju pētīšanai un realizēšanai.
Viduslaiki pasaules vēsturē ir iegājuši kā ‘’tumšais laikmets’’ un piesaista ar savu īpašo uzskatu par dzīvības vērtību, Dievu kā prioritāti un baznīcu, kā Dieva gribas realizētāju virs zemes. Kursa darbā tiek aprakstītas Svētā Augustīna tēzes, kas spilgti norāda uz tā laika uzskatiem par cilvēku un dvēseli.
Trešais pētāmais posms - zinātniskais periods (17 – 18.gs.) ir ļoti plašs un daudzveidīgs, tāpēc darbā tiek pieminēts Renē Dekarts, jo līdz ar viņa darbu parādīšanos varam teikt – ir sācies zinātniskais posms. Kā salīdzinājums tiek aprakstīts Džons Loks, kurš izvirzīja ‘’baltās lapas’’ ideju.
1. Filozofiskās domas par psihi attīstība Senajā Grieķijā.
Senā Grieķijas (ap 6.gs.pr.kr.) filozofi izvirza jauna veida jautājumus un pasaules uzskatus. Grieķija ir bagāta ar filozofu skolām, kas likušas pamatus atbildēm uz mūžīgo jautājumu – ‘’kas es esmu?’’.
Seno Grieķiju var uzskatīt par filozofijas pamatu un psiholoģijas kā zinātnes attīstības pirmssākumu. Senās Grieķijas filozofija dalās vairākos virzienos. Pirmie, kas savu pārdomu ceļā priekšplānā izvirza cilvēku, ir sofisti1.
‘’Cilvēks ir visu lietu mērs: esošo, ka tas ir, un neesošo, ka to nav’’2. Šādu dogmu izvirza Protogors, kas ar šo teicienu ir formulējis sofistu pamattztiņu.
Sofistiem pretī stājas Sokrats3, kas savas mācības pamatā izvirza mūžīgās idejas. Sokrāts neatzīst rakstisko filozofiju, jo viņš uzskata, ka, lai viņu saprastu, ir jāiet pie cilvēkiem un jārunā ar viņiem. Viņš pirmais antīkajā pasaulē krasi iezīmēja devēseles (psychē) un ķermeņa (sōma) pretstatu, veicinot šīs antinomijas izvirzīšanos kultūras priekšplānā.
…