2. Nīderlandes māksla 17. - 18. gadsimtā
Flāmu mākslas skolas izveidošanās
Flāmu 17. gs. glezniecības skolas izcilākais pārstāvis un reizē viens no visas Eiropas ievērojamākajiem mākslas meistariem bija Pīters Pauls Rubenss (Rubens, 1577-1640). Viņa māksla bija baroka stila savdabīgs flāmisks variants, un reizē tā ietvēra sevī arī spēcīgas reālisma iezīmes. Rubenss bija dzimis Vācijā, uz kurieni bija emigrējuši viņa vecāki, bēgdami no inkvizīcijas. Jaunībā Rubenss ieguva labu izglītību. Viņš bija mācījies filozofiju, teoloģiju un dabaszinātnes, brīvi pārvaldīja latīņu, flāmu, itāliešu un franču valodu, prata arī vāciski, spāniski un angliski. Taču samērā agri viņš atrada savu aicinājumu glezniecībā.
Rubenss mācījās glezniecību turpat Antverpenē vairāku meistaru darbnīcās, tomēr visvairāk viņam deva patstāvīgās studijas Itālijā, kur viņš pavadīja vairāk nekā 8 gadus, uzturēdamies Romā, Florencē, Parmā, Dženovā un citās pilsētās. Šeit viņš iepazinās ar lielo dižrenesanses meistaru (Leonardo da Vinči, Mikelandželo u. c.) darbiem, kā arī ar Karavadžo daiļradi. 1608. g. atgriezies Antverpenē, Rubenss kļuva par Flandrijas pavaldoņu - infantes Izabellas un erchercoga Alberta galma mākslinieku un ierīkoja savu darbnīcu. Kopš savas atgriešanās Antverpenē Rubenss saņēma daudz pasūtījumu, jo valdošā aristokrātija ļoti tīkoja, lai viņš gleznotu tās pārstāvjus. Arī Katoļu baznīca un Antverpenes turīgie pilsoņi apkrāva mākslinieku ar pasūtījumiem. Viņš gleznoja pārsvarā portretus, ainas no sengrieķu mitoloģijas un Jaunās Derības, ka arī altārgleznas, kurās bija atainotas svēto mocekļu ciešanas un viņu morālā uzvara pār mocītājiem. Būdams galma mākslinieks, Rubenss darbojās ne tikai glezniecībā, bet arī kā arhitekts dekorators, teatralizētu izrāžu noformētājs, ilustrēja grāmatas. Daudz spēka viņš atdeva diplomātiskajam dienestam, ko veica vietējā galma uzdevumā.
…
