Protestantisma formu salīdzinājums dažādās Eiropas valstīs (Vācijā, Anglijā, Šveicē) 16.gadsimtā

Protestantisma un reformācijas jēdzienus un rašanās cēloņus pilnībā var izprast aplūkojot attiecīgā laikmeta galvenās norises. 16. gadsimts bija pārmaiņu gadsimts, kurā cilvēku domāšanā ieviesās pārmaiņas. Bijušie priekšstati un idejas sāka zaudēt savu nozīmi un ietekmi. Vēl viduslaikos jaunieviestās vērtības liktos grēcīgas un neiedomājamas.
Reliģijai 16. gadsimta cilvēka dzīvē bija vairāk nekā nozīmīga loma, taču līdz ar jaunu zinātnes (un ne tikai) atklājumu ieviešanos, cilvēki sāka apšaubīt un pat apstrīdēt daudzas iepriekš neapstrīdamas lietas (it sevišķi reliģijā). Cilvēki, protams, neapstrīdēja ticību Dievam un nepārstāja tam ticēt, taču viņi sāka apšaubīt daudzās garīdzniecības privilēģijas (piemēram, ka Romas pāvests ir Dieva vietnieks zemes virsū) un pastāvošo kārtību un hierarhiju baznīcā.
Reformācija, protestantisma uzplaukums, renesanse un humānisms (tā laika izpratnē) ir nešķirami jēdzieni. Humānisms radās jau 15. gadsimtā un izvirzīja jaunas idejas par cilvēka „statusu” zemes virsū. Humānisti uzskatīja, ka cilvēkam ir „tiesības uz brīvību, laimi, visu savu spēju uzplaukumu un proklamēja cilvēka izcilo sabiedrisko vērtību un „augsto aicinājumu””1. Savukārt Renesanses ideju strāvojuma ietekmē cilvēciska būtne savus laikabiedrus sāka vērtēt nevis tikai pēc kārtas piederības un dižciltības, bet arī pēc individuālajiem sasniegumiem un izglītotības, piešķirot tieši šim vērtībām arvien lielāku nozīmi. Viens no renesanses cilvēka raksturīgākajām iezīmēm bija viņa tieksme pasauli uztvert racionāli (uzticēties saprātīgam spriedumam un pierādījumu spēkam), viņš arī bija zinātkārs un reizē kritiski noskaņots. Šī jaunā veida domāšana neapstājās arī ticības priekšā. …