Ne jau velti prostitūciju dēvē par pasaules senāko profesiju. Senajā Grieķijā un Romā, kā arī Persijā, Indijā, Ķīnā tā tika turēta cieņā un skaitījās kā aicinājums. Par grēcīgu šī nodarbe kļuva tikai ar jaunas ēras sākšanos.
Krievijā prostitūcijai ir sena vēsture, taču jau no tiem laikiem prostitūcija tika pielīdzināta zādzībai un laupīšanai.1
Krievijā viduslaikos nebija oficiālu bordeļu, kā tas bija Rietumeiropā. Prostitūcijas plašais sākums vienlaikus ar cīņu pret to parādījās Pētera I valdīšanas laikā. 1716.gadā parādījās publiskie nami, kuru skaitu centās samazināt ar dažādu rīkojumu un nolēmumu palīdzību sākot ar 1718.gadu. Jekaterinas II valdīšanas laikā tika pieņemti vairāki rīkojumi ne tikai prostitūcijas apkarošanai, bet arī šo sieviešu pāraudzināšanai. Tika izdoti „Pilsētas bijības statūti”, kurā tika noteikts, ka prostitūtām obligāti jāapmeklē ārsts.
Šāda pacietīga attieksme pret valsts kontrolē esošo prostitūciju nomainījās ar stingriem Pāvela I un Aleksandra I rīkojumiem, bet viņu stingrie aizliegumi nedeva rezultātus.2
Tāpēc Nikolaja I valdīšanas laikā Krievija pārliecinājusies ka ne kādi stingrie paņēmieni nespēs apturēt šo parādību, tāpat ka rietumvalstis nolēmu reglamentēt prostitūciju. 1844. gadā tika izdoti vairāki noteikumi prostitūtām, kuri darbojās pat līdz 20.gadsimta sākumam. Saskaņā ar šiem noteikumiem publisko namu turētājas varēja savos namos pieņemt sievietes no 16 gadiem, taču no 1901.gada tikai sievietes no 21 gada. Taču arī šāda pieeja - reglamentācija nelīdzēja. Sabiedrībā jautājumam par prostitūciju bija liela nozīme un vēl pirms 1917.gada parādījās doma par situācijas maiņu.3
Pēc 1917. gada revolūcijas situācija prostitūcijas sfērā izmainījās līdz pamatiem. Jau pirmajos Padomju varas gados prostitūtu skaits krasi saruka. Prostitūcijas līmeņa krišanās Padomju Krievijā dzīves līmeņa krituma apstākļos (lai arī parasti šādos apstākļos prostitūcijas līmenis parasti palielinās) ir izskaidrojama, pirmkārt, ar to, ka parādījās dzimumu līdztiesība. Padomju Savienībā parādījās daudzas apvienības, kuras sāka cīņu ar publiskajiem namiem un palīdzēja bijušajām prostitūtām uzsākt jaunu dzīvi. Valdība prostitūtu darbu uzskatīja par sociāli kaitīgu, tādēļ viņas pielīdzināja ienaidniekiem, kas automātiski veda pie daudz stingrākiem sodiem un noteikumiem un pie publisko namu iznīcināšanas.
Tomēr 1920.gadā, kad prostitūcijas līmenis sāka palielināties, valdība atkal atgriezās pie plānveida cīņas ar šo parādību. Pirmais solis bija kriminālsodu bardzības palielināšanās cīņā ar organizēto prostitūciju. Otrais solis bija dažādu ārstniecisku iestāžu izveidošana un palīdzība prostitūtām atrast veidu kā pelnīt naudu likumīgā veidā.…
