Prostitūcija kā sabiedriska un sociāla parādība ir eksistējusi visā cilvēces vēsturē. Tai par šķērsli nav bijis nedz sabiedrības nosodījums, nedz likuma bardzība.
Senajā Grieķijā prostitūtas sauca par hetērām. Mīlas „priesterienēm” bija sava hierarhija. Sabiedrībā tās augstu kotējās, un pēc tām bija diezgan liels pieprasījums. Arī ieviešoties kristietībai, prostitūcijas izplatība nemazinājās. Tika propagandēta un atbalstīta laulības dzīve, bet seksuālie pakalpojumi netika noliegti. Piemēram, pati Roma tika uzskatīta par visjautrāko vietu. Tieši toreiz radies teiciens „visi ceļi ved uz Romu (un pie prostitūtām)”. Vēlāk, kapitālistiskās sabiedrības uzplaukuma laikā, seksuālo pakalpojumu tirgus ieguva plašu vērienu. Atvērās publiskie nami, bordeļi utt.
Mūsu gadsimta 90. gadu sākumā Latvijā sākuši parādīties brīvā laika pavadīšanas uzņēmumi un arī intīmklubi, kas faktiski piedāvā maksas seksuālos pakalpojumus. Rīgā veidojas prostitūtu hierarhija: elitārās prostitūtas apkalpo ārzemniekus un biznesmeņus; vidējais prostitūtu slānis klientus apkalpo intīmklubos, restorānos un viesnīcās; „nolaistās” savus seksuālos pakalpojumus sniedz par alkoholu, naktsmītni utt.
Kā liecina speciāls pētījums, pašlaik Rīgā darbojas no 5’000 līdz 10’000 prostitūtu. Ik brīdi pakalpojumu sniegt gatavas ap 500 prostitūtas. Viņu klienti galvenokārt ir vīrieši, kuri var atļauties maksas seksuālos pakalpojumus (biznesmeņi, brīvo profesiju pārstāvji, ierēdņi). Puse no klientiem ir precējušies. Latvijas sabiedrības attieksme nav sevišķi nosodoša.…
