Latvijas sabiedrībā nedzirdīgie cilvēki tiek uztverti tikai noteiktā kontekstā – kā pabalstu un sociālās palīdzības saņēmēji, sabiedrībai uzturami cilvēki. Sabiedrībā valdošie stereotipi, ierobežotās finansiālās iespējas un sabiedrības vienaldzība šo cilvēku grupu nostādījuši diskriminētā stāvoklī, sociālās atstumtības riska zonā. Taču arī pašiem nedzirdīgajiem pietrūkst zināšanu un uzdrīkstēšanās patstāvīgi risināt savas problēmas.
Apmācot nedzirdīgos, sniedzot viņiem zināšanas par nepieciešamajām prasmēm, iespējams panākt progresu ilglaicīgi nerisināto problēmu risināšanai un iekļaušanai vietējās un nacionālās politikās.
Pēc Latvijas Nedzirdīgo savienības statistikas datiem, vairāk nekā 65% cilvēku ar dzirdes traucējumiem dzīvo Rīgā (Latvijā dzīvo apm. 30 tūkst. cilvēku ar dzirdes traucējumiem).
Bērnu Dzirdes centra uzskaitē vecumā līdz 16 gadiem ir vairāk nekā 1250 bērnu ar dažādas pakāpes dzirdes traucējumiem, no tiem 808 bērni ar smagas pakāpes dzirdes zudumu un 2/3 jeb 530 šo bērnu vecāki ir dzirdīgi.
Saskaņā ar Pasaules Nedzirdīgo federācijas un Bērnu dzirdes centra statistikas datiem: viens bērns no 1000 piedzimst ar dziļu vājdzirdību; divi bērni no 1000 iegūst vājdzirdību agrīnā vecumā.
Viņu būtiskā problēma – dzirdes trūkuma radītais informācijas deficīts, kas traucē pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā. Ierobežotā informācijas pieejamība praktiski neļauj nedzirdīgajiem cilvēkiem piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos, to skaitā - arī pilnā mērā izmantot viņiem paredzētos sociālos pakalpojumus, kas gala rezultātā izolē un atsvešina viņus no valsts un sabiedrības dzirdīgās daļas. Dzirdes trūkums padara nepieejamu arī radio un televīziju.
Liela daļa darbspējīgā vecuma nedzirdīgo nonākuši “autsaidera” situācijā, ir bezdarbnieki, tāpēc viņiem ir arī finansiālas dabas problēmas iegādāties preses izdevumus vai abonēt maksas TV kanālus, kuros pārraides ir titrētas.
Šajā situācijā jāņem vērā tas, ka nedzirdīgo cilvēku dzimtā valoda ir zīmju valoda, bet rakstu valoda ir otra nozīmīgākā saziņas iespēja, kuru viņi apgūst dzīves laikā, turklāt vairākumam no viņiem nepieciešama informācija vienkāršākā, adaptētā rakstu valodā.…