Pārspriedums
Maize ir kaut kas īpašs. Kaut kas tāds, bez kā droši vien mūsu ikdiena būtu savādāka. Tā ir pierasta ikdienas lieta – ēst maizi. Bet pati parasta tā absolūti nav! Tai piemīt fantastiska smarža, mājīgs siltums un Dieva svētība.
Ļaudīm, kuri tic Dievam, es domāju, tā ir īpašāka. Baznīcas svētkos cilvēki ēd arī svētīto maizi, ko saņemt var baznīcā. Esmu kristiete un tāpēc to zinu, pati tā daru. Uzskatu, ka pats maizes veidošanas process vien ir ļoti interesants. Kā tā cepjas krāsniņā un piepilda visu virtuvi ar patīkamu smaržu, kad tā ir gatava un var nogaršot brūnīgo garoziņu.
Ir cilvēki, kuri uzturā maizi gandrīz vai nelieto. Savukārt, citi to ēd klāt visam, pat kartupeļiem, kurus mēdz dēvēt par otro maizi. Maize arī tiek pieminēta gan tautasdziesmās, gan pasakās un par to pat ir teikas, ticējumi, mīklas un kas tik vēl ne!
Par visīstāko maizi es uzskatu rupjmaizi, rudzu maizi. Kviešu – baltmaize man nedaudz šķiet pat saldāka. Iespējams, tāpēc ka, pīrāgus cepj no līdzīgas mīklas, arī saldās maizes, piemēram, ar rozīnēm parasti ir kviešu. Man pašai iecienītākā maize ik pa laikam mainās. Tad tā ir rupjmaize, tad baltmaize. Saldskābā maize gan nav mana mīļākā, garšīga ir, bet man vairāk – kā uzkoda.
…
