Tūkstošiem gadu cilvēki bauda saldinātāju garšu gan Eiropā, gan citās pasaules valstīs. Pirms cukurs kļuva plaši pazīstams, mūsu priekšteči savu ēdienkarti saldināja ar medu un datelēm. Tas atspoguļojas senajos rakstos un reljefos, kuri ir saglabājušies no seniem laikiem Vidusjūras reģionā.
Medus ir vecākais saldinātājs, ko cilvēki pazīst. Jau 12000 gadu vecos Spāņu Arańas alu zīmējumos tika atainotas sievietes, kuras vāc medu. Sievietes izmantoja medu cepšanai, ko dara arī mūsdienās, kā arī agrāk medus tika izmantots brūču dezinficēšanai. Pats pirmais medus veids, ko izmantoja senči ir medus, kurš tika vākts no savvaļas bišu ligzdām. Vēlāk cilvēki sāka turēt bites bišu stropos – tāpat kā daudzi to dara šodien.
Cukuru ražo galvenokārt no cukurbietēm vai cukurniedrēm. To var iegūt arī no dateļpalmām, cukurkļavām un sorgo, bet tas nav tik populāri.
Cukurniedre ir pirmais augs, no kura ieguva cukuru un tās atklāšana notika pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Pastāv viedoklis, ka cukurniedre tika atklāta Jaungvinejā, no kurienes tālāk tika izplatīta uz Dienvidāziju un Indiju.
Cukurniedres vāc rudenī un ziemā vai visu gadu – atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem to audzēšanas vietā. Tad no cukurniedrēm iegūst sulu, ko apstrādā ar kaļķakmeni, kas ir dabīgs filtrs piemaisījumu attīrīšanai. Vārot saldo sulu, tā noslāņojas. Nokāšot un atdzesējot iegūto masu, tā kristalizējas. Centrifūgā tiek atdalīts nekristalizējies sīrups no kristāliem. Tīrs cukurs nav balts, bet gan caurspīdīgs. Baltuma efektu rada cukura kristālu gaismu atstarojošās skaldnes. Ja cukurs ir ar dzeltenīgu nokrāsu, tas ir nekvalitatīvs.
Cukura ražošanas process netika ieviests Eiropā pat līdz viduslaikiem, kamēr arābi neatveda to uz Spāniju. …
