Ar pedagoga profesiju saistīta psiholoģiska rakstura problēma un problēmsituācija.
Kādā III kursa grupā atnāca strādāt jauna latviešu valodas un literatūras skolotāja. Grupa viņu uzņēma diezgan draudzīgi, bet grupā bija viens audzēknis, kas nemitīgi ar savu izaicinošo uzvedību centās pievērst sev gan skolotājas, gan grupas biedru uzmanību. Viņš varēja atļauties ar 10 –15 min nokavēšanos ierasties stundā vai arī uz pirmo stundu neatnākt vispār, stundas laikā skaļi izteikt dažas replikas, nepildīt uzdevumus utt.
Skolotāja, ilgus gadus strādājot ar pusaudžiem un būdama pieredzējusi savā darbā, saprata, ka stundas laikā reaģēt uz audzēkņa “provokācijām” – aizrādīt, lasīt morāli par uzvedību, paaugstināt balsi utt. – nav vēlams, jo audzēknis tieši to arī gaida.
Kādu vakaru skolotāja pa mobilo telefonu saņēma īsziņu ar nerātno tautasdziesmu un šādu teikumu: “Es mīlu folkloru”. Protams, īsziņa bija bez paraksta, bet skolotāja tīri intuitīvi nojauta, kas varētu būt šīs īsziņas autors. Piefiksējot mobilā telefona numuru, skolotāja pie grupas audzinātājas noskaidroja, ka tieši šis numurs pieder jauneklim. Ko darīt, kā rīkoties?
Problēmsituācijas pamatā ir audzēkņa un skolotāja savstarpējo attiecību saasināšanās, kad audzēknis ar iedragātu pašapziņu jūt nepieciešamību apliecināt sevi kā personību, jo, būdams atstumts un nesaprasts, vēlas pievērst sev uzmanību nepieņemamiem līdzekļiem un nerēķinoties, vai tas rada kādas problēmas citiem.
Šajā problēmsituācijā ir tieši iesaistīti – pats audzēknis, priekšmeta skolotāja, grupas audzēkņi. Netieši iesaistīti arī vecāki, kuri, savas aizņemtības dēļ, velta maz laika savam bērnam un kuri nespēj iedziļināties dēla problēmās.…
