Viena no galvenajām problēmām Latvijā ir visai augstais noziedzības līmenis. Līdz ar to arvien aktuālāks kļūst jautājums par kriminālsodiem, to vietu un lomu noziedzības apkarošanai.
Eiropā aizvien populārāka kļūst kriminālsodu liberalizācija, tomēr, šķiet, ka Latvijā viss noris diametrāli pretēji. Pēdējos gados pieņemtie likumu grozījumi, galvenokārt, ir saistīti ar sodu pastiprināšanu. Ir saprotams, ka mūsu valsts likumdevēji tādā veidā cer radīt apstākļus, ka cilvēki baidīsies izdarīt noziegumus – baidīsies no soda, tomēr šādas cerības neattaisnojas. Lai arī soda piedraudējums būtu jāuzskata par profilaktisku līdzekli, tas neiedarbojas. Rezultātā neefektīvi tiek tērēti valsts līdzekļi un cilvēku resursi.
Katram piespriestajam sodam ir jābūt efektīvam – lai noziedzniekam būtu iespējams pēc soda izciešanas atgriezties sabiedrībā.
Lielākajā daļā Eiropas valstu arvien populārāki kļūst ar brīvības atņemšanu nesaistīti soda veidi. Pasaules pieredze rāda, brīvības atņemšana ir pats dārgākais un neefektīvākais soda veids, tāpēc ir jāmēģina rast dažādas alternatīvas cietumsodam. Latvijas kriminālsodu sistēma paredz vairākus ar brīvības atņemšanu nesaistītus soda veidus. Izvēloties personai sodu, ir jāpiemēro individuāli visatbilstošākais sods, tāds – lai notiesātais pildītu likumu un turpmāk atturētos no noziegumu izdarīšanas. Lai sasniegtu šo mērķi, ar sodīšanu vien ir par maz. Ir nepieciešams arī resocializācijas pasākumu kopums, lai palīdzētu likumpārkāpējam atgriezties sabiedrībā.
Demogrāfiskā situācija Latvijā strauji pasliktinās, tāpēc katrs atgūtais darbaspējīgais iedzīvotājs ir svarīgs. Lai šādu ideju varētu realizēt un vienlaikus risināt arī mūsu valsts cietumu pārapdzīvotības problēmu, sabiedrībai ir jābūt gatavai likumpārkāpējus un notiesātos pieņemt. Diemžēl tā nenotiek – sabiedrība ir krasi noskaņota. Ne jau tikai cietumu skarbā un kriminogēnā vide ietekmē to, ka cilvēks pēc iznākšanas brīvībā, nespēj atrast savu vietu sabiedrībā. Sabiedrība negrib šos cilvēkus pieņemt. Sabiedrības neinformētība un neizpratne par alternatīvajiem sodiem un bijušo ieslodzīto resocializācijas nepieciešamību padara šo problēmu vēl lielāku.
Mana kursa darba mērķis ir noskaidrot probācijas nozīmi nosakot sodu, kā arī to izpildot. Vēl savā darbā centīšos noskaidrot probācijas nozīmi pirmstiesas izmeklēšanā, kas ir ļoti būtiski. Lai varētu sasniegt šo mērķi, savā darbā pētīšu probācijas vēsturisko attīstību pasaulē un Latvijā, tās lomu soda noteikšanā un izpildē.
Darbā tiks analizēti tiesību akti, kas regulē probācijas darbību (Valsts probācijas dienesta likums, Latvijas sodu izpildes kodekss), statistikas dati, pētījumu rezultāti un citi materiāli.
Aplūkojot Eiropā vadošos probācijas dienestu modeļus, to vēsturiskajā attīstībā var izdalīt 4 virzienus:
Probācijas dienestu pārveidošanās no privātām organizācijām un valsts probācijas dienestiem;
Probācijas dienestu pārveidošanās no brīvprātīgo darba uz profesionālo darba attīstību probācijas dienestā;
Probācijas dienestu pārveidošana no vispārējās palīdzības sniegšanas ieslodzītajiem pakāpeniski kontrolējot uzmanību uz atsevišķu likumpārkāpēju grupu uzraudzību un kontroli;
Alternatīvo sodu ieviešana krimināltiesību normās, alternatīvo sodu attīstību, to pieaugošā nozīme, un probācijas dienestu pieaugošā loma sabiedrībā izciešamo sodu uzraudzīšanā.1
20.gadsimta sākumā visā Eiropā modernā kustība krimāltiesību jomā ļoti būtiski ietekmēja veidu, kā sabiedrība strādāja ar likumpārkāpējiem. Viduslaikos radusies pieeja, kad galveno uzmanību vērsa uz noziegumu, nevis likumpārkāpēju, pamazām tika piemirsts. Tajos laikos galvenais uzsvars tika likts uz atriebību, un jo nežēlīgāk, jo labāk. Ar laiku arvien lielāku sāka pievērst likumpārkāpēju rehabilitācijai un resocializācijai. Konkrētiem likumpārkāpējiem piemēroja individuālus profilakses pasākumus. …
