Kopš Latvija 1991. gadā kļuva neatkarīga un demokrātiska valsts tā sāka atzīt privātīpašumu. Viena no reformām , kas tika veikta atjaunojot Latvijas Republikas neatkarību, bija īpašuma reforma. Galvenais uzdevums pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, bija atdot likumīgajiem īpašniekiem viņiem agrāk piederošos īpašumus, kā arī veikt privātīpašuma attīstību, ko varēja panākt ar privatizācijas likumdošanas izveidošanu un attīstību. Privatizācijas mērķis bija ar valsts un pašvaldību īpašuma formas maiņu nodrošināt efektīvāku tautsaimniecības funkcionēšanu, atbrīvot valsts un pašvaldību institūcijas no uzņēmējdarbības funkciju izpildes.
Lai sakārtotu īpašuma attiecības un lai attīstīti vidējo īpašnieka slāni bija jāveic valsts īpašuma konversija. Viens no valsts īpašuma konversijas veidiem ir privatizācija. No latīņu vārda privatus ir cēlies termiņš privatizācija, kas nozīmē “nošķirts no kopējā”, personisks , privāts. Privatizācija ir dažādu privātīpašumu formu veidošanās valsts un kopējās sabiedrības manta, kas nonākusi privātīpašnieku rokās. Izskaidrojot jēdzienu “privatizācija”, saprotam, ka tas ir process, kura laikā juridiskās, vai fiziskās personas izpērk īpašuma tiesības uz viņu īrētu nekustamā īpašuma objektu, kas pieder valstij (dzīvokļi daudzdzīvokļu valsts vai pašvaldību mājās, neapdzīvojamas telpas, mākslinieku darbnīcas) par noteiktu naudas ekvivalentu, kas atbilst šī objekta vērtībai. Latvijā par naudas ekvivalentu tiek uzskatīti privatizācijas sertifikāti. Nekustamā īpašuma objekta naudas vērtību, kā arī ekvivalentu sertifikātos, nosaka pati valsts. …
