Testamenti ir pazīstami jau kopš Romas senatnes. Bez mantošanas uz likuma pamata bija arī iespējama mantošana uz testamenta pamata. Vēsturiski romiešiem bija dažādi testamenta viedi. Tie bija aizsākums arī mūsdienu testamentārajai mantošanai.
Vēl joprojām daži cilvēki uzskata: kāda jēga man rakstīt testamentu, ja likumiskajai mantošanas kārtībai neiebilst. Jēga ir gan, un tieši materiālajā izdevīgumā – kārtojot mantojumu pēc testamenta, visas valsts nodevas samazinās uz pusi. Tas, pēc autores domām ir gana būtisks iemesls, lai cilvēki izvēlētos vai nu privātā vai arī publiskā testamenta formu. Protams, neviens neliedz izvēlēties mantošanu pēc likuma, kad katrs likumiskais mantinieks saņems savu domājamo daļu. Taču ar testamenta palīdzību mantojuma atstājējs jau pats katram savam likumiskajam mantiniekam var novēlēt kādu konkrētu mantu. Testaments paver vēl vienu iespēju – ar to var paplašināt mantinieku loku, iekļaujot tajā personas, kuras nav mantojuma atstājēja radinieki, turklāt ne tikai fiziskas, bet arī juridiskas personas kā, piemēram, dažādus fondus un organizācijas.
Testaments nav nekas cits kā mantojuma atstājēja pēdējā griba par viņa mantas sadalīšanu. Jebkuram cilvēkam kam ir manta vajadzētu izjust pienākumu apziņai sastādīt testamentu, jo strīdi mantojuma dēļ ir tik pazīstami un tik nevēlami, kas dažreiz pat rada naidu uz visu mūžu tuvu cilvēku starpā.
Testators, rēķinoties ar savu nāves gadījumu, var brīvi noteikt mantiniekus pār visu savu mantu, izņemot to daļu, kurā viņam jāatstāj neatraidāmajiem mantiniekiem. Likums nosaka, ka testators nevar tos apiet un tiem atstājama viņu neatņemamā daļa.
Starp testamenta formām ir vērā ņemamas atšķirības. Savā referātā autore ir apskatījis privātā testamenta tiesisko dabu. Galvenais, kas raksturo šo testamenta formu ir tas, ka to ir viegli sastādīt un tikpat viegli atcelt.…
