Jebkuram cilvēkam, kas nav liels mākslas analizētājs, paskatoties uz primitīvista gleznu gribas izsaukties: “Es pat mācētu labāk!”, vai arī : “Nu gluži, kā mans trīs gadīgai bērns”. Bērns nemāk, bet to neapzinās, jo vēl apzinīgi neatdala sevi no pasaules. Attēlojot nepareizi, attēlotā jēgu viņš redz pareizi viņš cenšas attēlot visu kā ir. Nespējot to izdarīt, bērns tikai neviļus rada savu atšķirības mēru, kurš labākos paraugos, liekas, it kā māksliniecisks atklājums, pasaules izziņas akts.
Skatītājam liekas, ka mākslinieks neprot gleznot, bet grib vienalga citiem iestāstīt, ka prot, bet tas taču ir acīmredzami, ka neprot... Tomēr mākslinieks nevis nemāk, bet gan pretstata savu māku tieši redzamajam. Savu nobeigtības sistēmu. Tā ir subjektīvā un objektīvā daiļrades faktora dialektika. Atspoguļošanas teorijas reāla izpausme savā apzinīgajā nesējā – cilvēkā radītājā.(4.,49.)
Nekas nesākas no nekā, tāpat ar primitīvismu. Varētu teikt, ka primitīvisms, salīdzinoši ar pierastajiem, mūsu uztverē esošajiem, vizuālās attēlošanas priekšstatiem, jau pastāvējis kopš cilvēks pirmo reizi paņēma rokās ogli, lai veiktu savu vēstījumu nodošanu uz alu sienām. Mēs atceramies, kā pirmatnējais cilvēks, piemēram, reālas cilvēka sejas attēlojuma vietā mēdza veidot vienkāršu formu salikumu.
…