Pusaudzis vairāk respektē vecāku reālo darbību, nevis klausās viņu vārdos. Daudz nosaka attiecību iepriekšējais raksturs, ģimenes tradīcijas, arī vecāku izglītības līmenis. Ja pusaudzis jutīs vecāku cieņu un mīlestību, pozitīvu attieksmi pret viņu, ir lielāka iespēja, ka viņš vieglāk šis vērtības iekļaus savā vērtību sistēmā.
Pusaudža personības struktūrā nav nekā noturīga, stabila, tas rada personības nestabilitāti, gan pretrunīgas vēlēšanās, gan pretrunīgu rīcību.
Pusaudža nestabilitāte var izpausties kā negatīvisms, protests, vērtību noliegums, atkarības krīze – t.i. bēgšana atpakaļ bērnībā - izteikta atkarība no vecākā, stiprākā, regress uz vecajām interesēm, pat rotaļlietām, spēlēm, uz paklausību.
Pusaudža vecumā mainās autoritātes – pieaugušais vairs nav etalons, kam sekot, ko atdarināt. Par autoritātēm, arī ekspertiem kļūst vienaudži, ar viņiem rēķinās uzvedības, morāles ētikas, gaumes, interešu, hobiju jautājumos.
Pastāv zināma likumsakarība - jo konfliktējošākas ir pusaudža attiecības ar vecākiem un skolotājiem, jo par lielāku autoritāti viņiem kļūst vienaudži.
Viena no būtiskākajām pusaudža vajadzībām ir vajadzība pēc pašapliecināšanās, un pusaudzis meklē vidi, kurā to realizēt. Ja pieaugušo vide ir saprotoša un pusaudzim šādas iespējas sagādā – pusaudzis tur arī darbojas, ja nē – meklē šādu vidi pats vienaudžu vidē.
Pusaudžiem komunikācija ar vecākiem biežāk ir vajadzīga tad, kad viņi ir nobijušies, stresā vai apmulsuši. Vecākiem ir liela ietekme uz tādām pusaudža dzīves sfērām kā viņa vērtīborientācija, viņa sociālo problēmu izpratne un tikumība. [3]
…