Izglītība ir nozīmīgs faktors, kas nosaka individuālās dzīves kvalitāti un visas sabiedrības nākotni. Pirmsskolas izglītības kvalitāti kopumā varam aplūkot vairākos virzienos:
kvalitatīvs personāls;
kvalitatīvas programmas;
labi plānota bērncentrēta diena;
profesionalitāte saskarsmē ar vecākiem;
kā arī kvalitatīva vide.
Kvalitāte nozīmē rītdienai sagatavotu bērnu. Lai varētu nodrošināt kvalitatīvu izglītību kopumā, izglītībai jāveido pamatlīmenis, ir jānotiek pārmaiņām, ir jābūt mērķim, uz kuru tiekties katram individuāli un sabiedrībai kopumā. Katrs individuālais mērķis saistāms ar plašāku sabiedrības izaugsmi. Bērna gatavība sekmīgi uzsākt pamatizglītību ir uzskatāma gan par izglītības mērķi, gan arī visas sabiedrības mērķi. [14, 17]
Viens no nozīmīgākajiem pirmsskolas izglītības jau minētajiem kritērijiem ir tieši kvalitatīvas vides radīšana. Nepārtraukti mainīga, uz attīstību virzīta vide.
Vieta, kur bērns veido savas pieredzes, vērtības, prasmes, mācās veidot attieksmi pret pasauli, kur mācās iegūt iemaņas un zināšanas.(..) Vide, kurā bērns mācās un piedalās pats savas personības bagātināšanā. Pedagogs rada apstākļus, respektējot ārējos nosacījumus (fiziskās vides veidošana) un iekšējos (bērna dabas respektēšana), lai palīdzētu bērnam attīstīties. [11, 123-125]
Pedagoģiskajā procesā, kas nodrošina bērnu pilnvērtīgu attīstību, svarīgi ir, lai priekšmetiskā vide pirmsskolā būtu rūpīgi pārdomāta - pedagoģiski un psiholoģiski pamatota. Tās mērķis ir nodrošināt bērna pieredzes veidošanos un pieaugušo pieredzes apgūšanas procesu, tai jāveicina bērna radošo pašdarbību, jārada iespēja bērnam pašam patstāvīgi attīstīt savu prātu un individuālās spējas, pašam meklēt un atrast atbildes uz jautājumiem, izteikt sevi aktīvā darbībā. Priekšmetiskā vide jāpiemēro bērnu vajadzībām un interesēm, tai jābūt „darbīgai”, nodrošinot bērnu darbīgumu, intelektuālo aktivitāti. [2]
Pirmsskolas vecuma bērna prāta attīstība ir nozīmīgākā viņa vispārējās psihiskās attīstības sastāvdaļa, pamats bērna sagatavotībai mācībām skolā un turpmākai dzīvei.(..) Prāta spēju attīstībai ir īpaša nozīme bērna sagatavošanā mācībām skolā. Svarīgi ir ne tikai tas, kādas zināšanas bērns ir apguvis līdz brīdim, kad viņš uzsāk mācīties skolā. Daudz nozīmīgāks ir jautājums, vai bērns ir gatavs uzņemt jaunas zināšanas, vai viņš prot patstāvīgi spriest, fantazēt, izdarīt patstāvīgus secinājumus, veidot sacerējumu, zīmējumu un konstrukciju ieceres. [15, 4]
Tiek uzskatīts, ka vieni no izglītības sistēmas novērtēšanas svarīgākajiem parametriem ir skolēnu sasniegumi matemātikā. [3, 250]
Pieredze rāda, ka bērnu vidējie sasniegumi matemātikā nav augsti, tie ir statistiski nozīmīgi zemāki par vidējiem TIMSS (trešais starptautiskais pētījums matemātikā un dabaszinātnēs) dalībvalstu rezultātiem. Protams, atsevišķi skolēni izceļas (olimpiādēs u.tml.), bet kopējais vidējais rādītājs ir zems. [6]
Matemātikas skolotāju skatījumā vieni no būtiskākiem mācību traucējošiem iemesliem ir skolēnu izteiktā neieinteresētība (~74%), dažādās akadēmiskās spējas (~73%), kā arī vecāku neieinteresētība (~62%). [5, 20]
Autore no iepriekš minētā secina, ka acīmredzot ir nopietnas problēmas matemātikas apguvē jau matemātisko priekšstatu veidošanas sākumposmā (pirmsskolas periodā).
Nevajadzētu censties bērnu no matemātikas pasargāt –lai neklātos tikpat grūti kā vecākiem! – un tāpēc vien viņam mehāniski mācīt skaitļus un matemātiskās pamatdarbības. Bērns tādējādi var mantot bailes no matemātikas. [17, 44]…
