Priedes (Pinus) – mūžzaļi vienmājas priesu dz. Skuju koki, krūmi. Latvijā savvaļā 1 suga - parastā priede (P.sylvestris). Sastopama visā republikā – veido tīraudzes vai mistraudzes. Tai ir ļoti plaša ekoloģiskā amplitūda - no kāpu siliem līdz sfagnu purviem gan minerālās un kūdrainās augsnēs, gan sausās un slapjās, skābās un kaļķainās augsnēs. Parastās priedes mūža ilgums ir 300 – 350 gadu. Parasti tā sasniedz 25 – 30 m augstumu. Garumā aug līdz 120 gadu vecumam. Parastajai priedei jaunībā vainags ir konusveidīgs, vēlāk kļūst ieapaļš vai lietussargveidīgs. Zari horizontāli, mieturos. Dzinumi pelākbrūni, kaili. Skujas uz īsvasām pa divi, zilganzaļas, pie koka paliek 3 – 5 gadu. Ziedi viendzimuma. Vīrišķie ziedi sakopoti daudzos mikrostrobilos jaunā dzinuma apakšdaļā, sievišķie ziedi violetsārtos makrostrobilos (čiekuri), kas pa vienam vai vairākiem ir jauno dzinumu galotnē. Zied maija vai jūnija sākumā. Savrup augoši koki sāk ziedēt 15 gadu vecumā, mežaudzēs – 20 – 25 gadu vecumā. Apputeksnē vējš. Pēc apputeksnēšanās no makrostrobila izaug 3 – 7 cm garš čiekurs, kas jauns ir zaļā krāsā, vēlāk kļūst pelēks. Tā sēklzvīсu (čiekurzvīсu) mugurpuses augšdaļā ir raksturīgs izcilnītis – vairodziсš, kas dažādām priežu sugām ir atšķirīgs. Sēklas ar spārnu ienākas 2. gadā septembrī – oktobrī, bet izbirst 3. gada aprīļa beigās – maijā. Nereti Latvijā augošo parasto priedes augstvērtīgās koksnes dēļ uzskata par atsevišķu varietāti – Rīgas priede. Ar šādu nosaukumu tā pazīstama koktirdzniecībā kopš 18. gs. sākuma. Tā bija ļoti iecienīta kuģu būvē, kā mastu koks. No Latvijā ievāktām Rīgas priežu sēklām tika ierīkotas meža kultūras vairākās Eiropas valstīs, vispirms Francijā, kur tika izaudzētas vērtīgākas audzes nekā no turienes vietējām sēklām, bet netik labas kā Latvijā. Tāpat arī Latvijā pirms 1. pasaules kara no Rietumeiropas, biežāk no Darmštates, tika ievestas parastās priedes sēklas. No tām izaudzētajām priedēm bija diezgan straujš pieaugums, bet slikta stumbra kvalitāte, resni zari. Tās ieguva Darmštates priedes nosaukumu, kaut gan tās nav viendabīgas, bet ir dažādas parastās priedes rases vai pat varietātes. Viena no biežāk stādītajām un labākajām parastās priedes varietātēm ir Hāgas priede (P.s.var.haguenesis), kas izplatīta Elzasā gar Reinu. Tai ir stāvāki zari. Dzimtenē tā aug lieliski, bet Baltijā tās kultūra nav izdevusies. Parastajai priedei ir daudz kaitēkļu, postošākais ir priežu pumpuru tinējs, kā arī parastās priedes hermess, kas bojā jaunus līdz 15. gadus vecus stādījumus. Bīstamākā priežu slimība ir priežu dzinumu vēzis, kas bojā galotnes pumpuru, pēc kura atmiršanas iet bojā viss dzinums. Zaru atmiršana sākas vainaga apakšdaļā un pakāpeniski turpinās galotnes virzienā. Slimība konstatēta 18 priežu sugām, ar to sāk slimot arī citas skuju koku sugas. Latvijā pret šo slimību uzсēmīgākās ir introducētās sugas, tāpēc no vairākām priežu sugas dekoratīvos stādījumos ir jāatsakās. Vēl priedēm ir šādas slimības: priežu parastā skujbire, priežu skuju rūsa, priedes sveķu vēzis, sakсu piepe, stumbra trupe. Parastā priede, tāpat kā ozols, egle, kļava un osis, ir raksturīga Latvijas lauku ainavas sastāvdaļa. Parastajai priedei ir ļoti liela mežsaimnieciskā nozīme. Tās koksni izmanto mašīnbūvniecībā, kuģubūvē, hidrotehniskās būvēs, individuālā un rūpniecības celtniecībā, ceļu būvē, mēbeļrūpniecībā, papīrmalkai.
…
