Rūpes par patiesīgumu un nepatiku pret oficiālās mākslas teatrālo ārišķīgumu, kas Barbizonas gleznotāju kopu un Kurbē bija tuvinājusi reālismam, virknei angļu mākslinieku lika izvēlēties citu meklējuma virzienu. Šie ļaudies pārdomāja iemeslus, kas mākslu noveduši uz tik bīstama ceļa. Viņi zināja, ka akadēmijas sakās pārstāvam Rafaēla tradīciju un tā dēvēto lielo stilu. Ja tas tiesa, tad iznāk, ka pie visām nelaimēm vainīgs Rafaēls, jo tas taču bija viņš ar saviem sekotājiem, kas slavināja dabas idealizēšanu un tiekšanos pēc skaistuma uz patiesības rēķina. Un tāpēc, ja reiz mākslā nepieciešamas pārmaiņas, vajag atgriezties pirmsrafaēla laikā, kad mākslinieks vēl bija dievbijīgs amatnieks, kas no sirds centās atveidot dabu ne savam, bet Dieva godam. Uzskatot, ka nepatiesība mākslā ienākusi ar Rafaēlu un tālab jāatgriežas tā sauktajā ticības laikmetā.
1848. gadā Viljams Holmens Hants, Džons Everets Milejs un Dante Gabriels Roseti nodibināja Pre-Raphaelite Brotherhood („prerafaelītu brālību”) kā pretreakciju viktoriāniskajam akadēmismam.
Lai brālības idejas popularizētu, 1850. gadā tika izdots žurnāls „Miknobs” par kura redaktoru kļuva Roseti brālis Viljams Roseti. Šis angļu virziens ienes glezniecībā politiskus mājienus, paildzina nācariešu ietekmi un ap 1860. gadu saplūst ar simbolismu. Mākslinieki pauž savu estētisko teoriju pašu dibinātajā žurnālā Germ. Viņi attaisno nosaukumu „prerafaelīti”, mācoties no gotikas mākslas un itāliešu renesanses gleznotājiem pirms Rafaēla. darbos uztverti XV gadsimta glezniecības reālistiskie akcenti. Rūpes par līdzību dažkārt liek māksliniekiem gleznot no dabas. Grupu ietekmē Džona Raskina (1819-1900) raksti. Trakstātā Mūsdienu gleznotāji (1843-1860) dzejnieks parāda, cik lielā mērā stils atkarīgs no valsts ekonomiskās un sociālās dzīves, un aizstāv tēzi, ka sabiedrība ir atbildīga par sava laika mākslas pagrimumu. …
