Uzskata, ka tūrisms mūsdienu izpratnē sācis attīstīties 19.gs. pirmajā pusē. Tā pamatā – atziņa, ka daba nav kaut kas cilvēkam draudīgs, tā ir valdzinoša un intriģējoša – vērtība pati par sevi. Līdzīgi veidojās attieksme pret vēstures pieminekļiem. Vēlme apskatīt jaunatklātos dabas un kultūrvēsturiskos pieminekļus sabiedrībā kļuva arvien populārāka.
Latvijā tūrisma pirmsākumi meklējami 19.gs., kad attīstījās tvaikoņu un dzelzceļa transports. Līdz Pirmajam pasaules karam dominēja rekreatīvais tūrisms. Izbraucieni zaļumos bieži vien bija saistīti ar jūras peldēm. 19.gs.beigās populāri kļuva veloizbraucieni. Šajā laikā arī mazturīgie iedzīvotāji sāka doties īsos – vienas dienas – izbraukumos ar tvaikoņiem vai vilcieniem. Šādus izbraukumus varētu salīdzināt ar šodien pazīstamo izziņas tūrismu – svešu vietu apskati un iepazīšanu.
Organizēta ceļotāju kustība pa savu zemi sākās skolotāju vadībā pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918.gadā. Veidojās pirmās tūrisma biedrības, lai organizētu un vadītu ekskursijas. Īpaši nozīmīga bija Latvijas Centrālās tūristu biedrības izveide 1929.gadā, ko uzskata par tūrisma nozares sākumu Latvijā, jo tika uzsākta tūrisma kustības organizācija ar valsts iestāžu palīdzību.[13]
Tūrisms Latvijā jo plaši izplatījās pagājušā gadsimta 30.gados, kad valsts no tūrisma pelnīja pusotras līdz divas reizes vairāk nekā no bekona eksporta. Tai laikā tūrismu Latvijā var uzskatīt par būtisku valsts reģionālās attīstības sastāvdaļu. Tika sakoptas un labiekārtotas pilsētas, lauku sētas, vēstures un dabas pieminekļi.[13]
Cilvēki, kas devās ceļojumos, lai apskatītu un iepazītu dabas un kultūrvēsturiskos pieminekļus, parasti pirmie arī iestājās par šo pieminekļu aizsardzību. No jaunās dabas aizsardzības kustības izauga ideja par nacionālajiem parkiem.…