Katrā valstī eksistē objektīva nepieciešamība pēc sabiedrisko attiecību sakārtošanas. Atkarībā no šīs nepieciešamības rakstura un intensitātes pakāpes, tiek izmantoti dažādi, sabiedrības sakārtošanai paredzēti, līdzekļi. Gadsimtu gaitā veidojās, piemēram, Rietumu kultūras tradīcijas, kuras ietvēra kā svarīgāko regulatīvo spēku - morāli, saturošo spēku - reliģiju un piespiešanas spēku - tiesības. Ja sabiedriskās attiecības bija sakārtotas pietiekamā mērā, tad sabiedriskās kārtības uzturēšanas pilnveidošanai izmantoja galvenokārt morāli. Bet, ja nekārtības pieauga un morāles iedarbība bija par vāju, tad vairāk izmantoja reliģiju un tiesības. Tā ir vispārīga likumsakarība un tās darbību konkrētos apstākļos noteica nepieciešamība pēc konkrētāku morāles, reliģijas un tiesību līdzekļu, paņēmienu izmantošanu dažādās kombinācijās un proporcijās. Tiesībām, kā jebkurai sabiedriskai parādībai ir savas specifiskas izpausmes formas.
Rakstīt šo referātu izvēlējos tādēļ, ka gribēju sīkāk noskaidrot, kādā veidā precedenti ir veidojušies, attīstījušies un kādā veidā tie tiek iekļauti tiesu sistēmā.
Tiesības, kā sabiedriska parādība ir ļoti daudzpusīgas, daudzšķautnainas, pretrunīgas, būtībā tiesības ir fenomens. Tiesību sistēmas pamatšūna ir tiesību norma, kas kopumā veido tiesību sistēmu. “Tiesību normas ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts”.1 Tiesību norma ļauj sabiedriskai domai, likumdevējam efektīgi iejaukties nepieciešamās situācijās un pat orientēt sabiedrību noteiktu mērķu sasniegšanai. Demokrātiskās tiesības raksturo likumdevēja intelekta un valsts gribas orientāciju uz indivīdu, viņa tiesībām. Lai tiesības kļūtu par sabiedriskās dzīves stabilizējošu, sakārtojošu faktoru, tām jāietver savā saturā nepārejošas, ne no kā neatkarīgas, noturīga rakstura vērtības. Pie tām pieder taisnīgums, godīgums, labais, patiesība, humānisms, gods u.c. Šīs vērtības tiesību saturam piešķir pašvērtības raksturu un padara tās relatīvi neatkarīgas no šķiru vai kādu citu sociālo spēku gribas.
“Tiesību forma vai avots ir speciāls juridisks termins tiesību ārējo formu apzīmēšanai, tas, no kurienes var “uzzināt” tiesību normu saturu. Tiesību avots norāda ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu normatīvajos aktos. Tiesību avoti ir tiesību ārējā forma un Latvijā, līdzīgi kā visās romāņu – ģermāņu tiesību sistēmās tie galvenokārt ir normatīvie akti”.1 Termins “tiesību avoti” (fontes iuris) ir pazīstams jau kopš Romas laikiem. Romiešu civiltiesību avotu ir daudz. Pēc romiešu vēsturnieka Tita Līvija formulējuma, tiesību avots ir pamats, no kura izceļas un iesākas tiesību attīstība. Mūsu dienās parastā nozīmē tiesību avoti ir likumi, noteikumi, vispārnormatīvie akti, ko izdod kompetentas valsts iestādes vai ko pieņēmusi tauta referendumā. …
