Pravietojuma biblisks pētījums apustuļa Pāvila pirmās vēstules korintiešiem 13:8 kontekstā

1. Korintiešiem 13:8 pētījums mums atklāj, ka šeit apustulis Pāvils liekas runā par pravietojumu tā šaurajā nozīmē. Viņš šeit pravieša dāvanu piemin kopā ar zināšanas jeb atziņas un mēlēs runāšanas dāvanām. Pāvils saka, ka visas šīs dāvanas tiks atņemtas, tādēļ, ka tās vairs nebūs vajadzīgas tad, „kad nāks pilnība”. Pārskatot baznīcas vēstures pierakstus, praksi un atziņas, mēs varam sacīt, ka pravietojums tā šaurajā nozīmē ir izbeigts līdz ar kanona izveidošanos. Svētie Raksti skaidri liecina: „Es apliecinu katram, kas dzird šās grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā.”
Ja kāds izlemj lietot jēdzienu pravietojums tā plašākajā nozīmē attiecinot to uz sprediķošanu, viņš, protams, to var darīt. Un šādi, katrs patiess Dieva Vārda sludinātājs varētu sevi dēvēt par pravieti. Tomēr viņam būtu jāpārdomā un jāizsver šis solis visu to herēžu gaismā, kurās šis jēdziens šodien ir tik plaši pielietots. Šādā gadījumā tomēr labāk būtu jālieto jēdzieni sprediķošana vai sludināšana.
Atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu par to, vai Dievs šajās dienās personiski un ārpus Svētajiem Rakstiem komunicē ar cilvēkiem pravietisku atklāsmju formā, ir jāsecina, ka Dievs ir suverēns Dievs un mēs Viņa gribu un darbību nevaram visā pilnībā ievietot savu priekšstatu izveidotās saprašanu dimensijās. Taču galvenais kritērijs šajā jautājumā ir un paliek viens, proti, „vai Kristus šeit tiek pasludināts?” Jo, kā jau tas iepriekš izskanēja: „Jo vienīgi liecība par Jēzu ir praviešu gars.”
…