Pratināšana ir visizplatītākā izmeklēšanas darbība, kuru izmanto gan pirmstiesas izmeklēšanas, gan kriminālo vajāšanas, gan iztiesāšanas stadijā.
Lai personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu tiktu taisnīgi sodīta un neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts, viņu vaina konkrētajā nodarījumā ir jāpierāda. Par pierādījumiem var kļūt jebkuri fakti, kam ir nozīme pareizā lietas izlemšanā:
“Pierādījumi krimināllietā ir jebkuri fakti, uz kura pamata izziņas iestāde, prokurors, tiesnesis un tiesa likumā noteiktā kārtībā nosaka Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju esamību vai neesamību, šo nodarījumu izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.
Šos faktus konstatē ar liecinieku liecībām, cietušā liecībām, aizdomās turētā liecībām, apsūdzētā liecībām, eksperta atzinuma, lietiskiem pierādījumiem, izmeklēšanas un tiesu protokoliem un citiem dokumentiem…”1
Liecinieku, cietušā, aizdomās turētā, apsūdzētā liecības mēs varam iegūt, šos cilvēkus nopratinot. Nopratināšana stingri reglamentēta Latvijas Kriminālprocesa Kodeksā, bez kādas personas ietekmēšanas ar draudu palīdzību, fizisku vai psiholoģisku ietekmēšanu vai citām nelikumīgām darbībām.
Pratināšana bieži vien ir visefektīvākais, un nevaram aizmirst, ka arī vislētākais pierādījumu ieguves veids. Bez pratināšanas nav iespējams izmeklēt nevienu krimināllietu.
“Pratināšanu var definēt kā izmeklēšanas darbību, kurā policijas darbinieks, prokurors vai tiesnesis oficiāli sarunājas ar personu, kas eventuāli zina informāciju par lietai nozīmīgiem faktiem, lai personīgi uztvertu to un, fiksējot likumā paredzētajā formā, pārvērstu par pierādījumu.”2…