„Mēs nekad nevaram būt pārliecināti, ka saziņas partneris mūsu izteikto domu uztvers tieši tā, kā to esam domājuši. Katram no mums ir savas uztveres īpatnības, kuru pamatā ir mūsu pieredze, mūsu izpratne par vārdu nozīmi, un mēs varam tikai cerēt, ka citi mūsu teikto interpretēs tāpat kā mēs.” Tā verbālā komunikācija tiek raksturota grāmatā „Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā”. Tomēr, lai vispār būtu iespējama otras personas viedokļa un uzskatu interpretācija, ir jāmāk ieklausīties un saprasties ar apkārtējiem. Tā ir sociālā interese, kas indivīdam liek interesēties par citiem, uzklausīt to bēdas un priekus. Pēc Ādlera teorijas, cilvēks var kļūt laimīgs un sekmīgs dzīvē, tikai esot labam sociālajā nozīmē. Tomēr tas nenākas pats par sevi. Cilvēkam ir jāmācās – no savas pieredzes un no citiem. Mācīšanās procesā gandrīz prioritāra loma ir prasmei klausīties... klausīšanos varētu saukt pat par vēl svarīgāku kā prasmi runāt.
Pirmkārt, ar prasmīgu klausīšanos cilvēks rada labu iespaidu par sevi pašu. Kam gan nav gadījusies situācija, kad ļoti gribas kādam izkratīt sirdi, taču kā atbilde uz taviem emociju plūdiem ir vienaldzības pilns skatiens vai nepārtraukta iejaukšanās tavā monologā ar komentāriem par vakardienas ballīti... …