Klausīšanās ir informācijas uztveres process. Dzirdēt un klausīties nav viens un tas pats. Ar klausīšanos mēs izrādām cieņu citiem, tas liecina, ka mēs viņus uzskatam par mūsu uzmanības vērtiem.
Klausīšanās sākas ar labu vidi. Nav iespējams klausīties, ja:
ir bail;
ir sasprindzināta gaisotne.
Klausīties nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši dzirdēt, reizēm klausoties pie sevis domājam: „Ko es atbildēšu?” Šinī gadījumā jūs domājat par savu atbildi, nevis ieklausāties vārdos, ko saka sarunu biedrs. Ja jūs uzmanīgi klausāties, atbilde „nāk pati no sevis”.
Izšķir vairākus klausīšanās līmeņus:
dzirdēšana – jūs dzirdat, ko partneris saka, bet tajā neiedziļināties;
klausīšanās – tai raksturīga:
koncentrēta uzmanība pievērsta teiktā saturam;
ieklausīšanās galvenajā tēmā, nevis atsevišķos faktos.
Nepietiek tikai ar klausīšanos, teiktais ir jāsaprot.
sapratne – tā ir spēja izprast partnera teikto. Šādi var labāk uzzināt otra vajadzības un intereses.
Bez klausīšanās sarunas nav iespējamas. Jūs varat pieprasīt, šantažēt, izspiest un piekāpties, bet, kamēr nebūsit gatavi ieklausīties sarunu partnerī, sarunas nebūs iespējamas.
2. Efektīvā klausīšanās.
Efektīvā klausīšanās ietver sevī aktīvu piedalīšanos sarunā – arī tādā gadījumā, ja pats nerunājot, tikai ar interesi klausāties.
Šis process ir ļoti grūts, jo nepieciešama:
koncentrēšanās;
iesaistīšanās;
jautājumu uzdošana;
stāstītāja pamudināšana.
Partneris var saprast, ka viņā klausās, pēc dažām ārējām pazīmēm:
„uzmanības pozas” – pieliecoties pretī stāstītājam, pamājot ar galvu, it kā apliecinot „jā – jā”;
īsu jautājumu uzdošanas (Kā jūs teicāt? Vai es pareizi sapratu? Cik? Kur? Kad?);
smaida, galvas mājiena;
acu kontakta.
Cilvēks, kurš uzmanīgi klausās, parasti uzdod jautājumus un tad gaida atbildi. Šajā gadījumā klausīšanās procesā klausītājs nodrošina partneri ar atgriezeniskās saites signāliem – klausās un uzdod jautājumus.
Var izmantot vairākus atgriezeniskās saites signālus:
partneri atbalstošos signālus – klausītājs pauž ieinteresētību un vēlēšanos klausīties – viņš pamāj ar galvu, ieņem „uzmanības pozu”;
precizējošos signālus – šeit izmanto atsevišķās frāzes: „Vai nevarētu paskaidrot tuvāk?”, „Jūs teicāt, ka...?”;
pārstāstošos signālus jeb parafrāzes – sacīto atstāstot saviem vārdiem, ja esat pareizi sapratis, runātājs runās tālāk;
jūtas atspoguļojošos signālus – sniedzot emocionālu atbalstu („Jūs šodien esat labā noskaņojumā”).…
