Viens no cilvēku saskarsmes paradoksiem - kaut arī aptuveni 3/4 informācijas par savu saskarsmes partneri iespējams iegūt neverbāli, tomēr tieši tikpat daudz no kopīgi pavadītā laika aizņem verbālā saskarsme. Tātad abas šīs saskarsmes sistēmas ir vienādi nepieciešamas, jo funkcionē vienlaikus un līdztekus. Taču atbilstoši savai ievirzei un personības īpašībām katrs no mums vairāk izmanto vienu no tām.
Verbālā saskarsme ietver sevī divas prasmes - prasmi klausīties un prasmi runāt. Nav nosakāms, kura no šīm prasmēm ir svarīgāka, - tās atrodas tik ciešā mijiedarbībā, ka pilnīgi droši var teikt: zaudējot vienu no tām, cilvēks vairs nespēj pilnvērtīgi izmantot arī otru. Prasmīgi klausoties, ir iespējams labāk saprast partnera būtību un paaugstināt savu reitingu viņa skatījumā. Prasmīgi runājot, mēs spējam pārliecināt partneri par sava viedokļa pareizību un panākt sev nepieciešamo. Taču cilvēki šīs prasmes diemžēl pārzina daudz sliktāk, nekā tas būtu nepieciešams, un tas vērojams arī mūsu pagaidām nestabilajā sabiedrības struktūrā. Laba šo prasmju pārvaldīšana atbrīvotu cilvēku no daudzu stundu nevajadzīga darba un liekas informācijas studēšanas, vienlaikus pārvēršot saskarsmi par vieglu un patīkamu norisi. Kāpēc gan cilvēki pieļauj iepriekš minēto paradoksu?
Atbildi daļēji var atrast ASV sociologa V. Jēmensa (W. Yomans) pētījumos.
1. Cilvēkiem bieži vien trūkst uzmanīgas attieksmes pret apspriežamo tēmu vai saskarsmes partneri negatīvās emocionālās reakcijas dēļ, ko viņš ir izraisījis.
2. Cilvēki domā par iespējamo atbildi uz partnera ierosinājumu, nevis klausās vai arī pārāk aizņemti ar savām problēmām, rūpēm un pārdzīvojumiem.
3. Cilvēkiem trūkst informācijas par sarunu objektu, un viņi vienkārši nesaprot, par ko tiek runāts. Tomēr viņi piekrīt teiktajam, lai izskatītos, ka viss ir kārtībā, kaut gan īstenībā risina pilnīgi citas domas.
4. Cilvēkiem traucē kāda no saskarsmes vai komunikatīvajām barjerām. Tādejādi vismaz kļūst skaidrs - cilvēkiem ir jāapgūst prasme klausīties.
…
