Šo tematu es izvēlējos tādēļ, ka man vienmēr ieklausīšanās citos likusies svarīga sastāvdaļa no sarunas. Godīgi sakot es nevaru sūdzēties, ar uzmanīgu klausīšanos man nekad nav bijušas problēmas, taču maniem draugiem gan. Dažreiz tas ir pat kā milzum traucēklis mūsu komunikācijā. Tā kā praksē šo tēmu esmu jau izjutusi, tādēļ vēlētos par to uzzināt arī no teorijas viedokļa.
Klausīties, manuprāt, ir svarīgi, jo dzīvē ir jāspēj saklausīt visu nevis tikai to, ko vēlais dzirdēt. Cilvēki, kuri nav iemācījušies klausīties, izmanto augstākais 30% no savām komunikatīvajām iespējām. Ne velti ASV jau no 30.gadiem darbojas komunikācijas kursi, kuros cilvēkus ( galvenokārt uzņēmuma vadītājus) apmāca klausīties, risināt lietišķas sarunas, publiski uzstāties. ASV speciālists lietišķo attiecību sfērā - V. Jomanss apgalvo, ka “trešā dala mūsu darba dienas paiet situācijās, kad mums ir jāklausās, bet ir noskaidrots, ka mēs nedzirdam pat ceturto dalu no tā, kas mums bija jādzird”. Kāpēc?
Daži piemēri, kurus min V. Jomanss:
mēs domājam daudz ātrāk nekā runājam, mēs varam jau iepriekš prognozēt to, kas tūlīt tiks pateikts , no tā mums ir garlaicīgi un mēs “atslēdzamies”;
kad mums kaut ko saka, mēs tā vietā, lai klausītos, pārcilājam savā prātā, kādu mums vajadzēs dot atbildi;
Mums stāsta par kaut kādām jaunām idejām, kuras mūs jau no pirmā mikla nez kāpēc neapmierina, un , mēs nenoklausījušies līdz galam, jau sākam pārdomāt, kā šīs idejas noraidīt, kā pierādīt, ka tās nederēs;
Mums vienkārši nepatīk runātājs.
Prasme klausīties un tās loma komunikācija procesā ir milzīga. To pierāda vairāki svarīgi fakti un likumsakarības, kuras tiks atklātas manā turpmākā darba daļā. Komunikācijas procesā cilvēks atklāj savu nostāju, savu viedokli, par doto tēmu un sniedz savus risinājumus, neraugoties uz to vai viņa viedoklis saskan ar pārējiem, protams, rodas konflikti, bet uzvaru ņem šajā ziņā tā persona, kura uzklausa visu viedokļus un spēj atrast kopsaucēju kā arī kompromisu. Pēc manām domām labs piemērs tam būtu tāds darbs kā psihologs, tam mūždien ir jāuzklausa cilvēkus, kā arī psihoterapeitam, jāanalizē teiktais un jāuzved cilvēks uz pareizā ceļa, proti, jāpalīdz pašam tikt galā ar savu problēmu, saskatīt atrisinājumu. Es vienmēr esmu apskaudusi psihologus, cik cilvēks var būt nosvērts, mierīgs. Vienmēr esmu sapratusi un uzskatīšu, ka cilvēks bez ausīm ir tas pats, kas cilvēks bez acīm, jo cilvēks nevar tik daudz saredzēt cik patiesības sadzirdēt!!!!…
