Protams, arī pašā Čehoslovākijā notika pretpadomju (precīzāk sakot, pretokupācijas) mītiņi un sapulces. Tomēr visdramatiskākā protesta forma pret nekaunīgo armijas iebrukumu ČSSR bija pilsoņu pašadedzināšanās akcijas. No 1969. gada janvāra līdz aprīlim bija trīs šādi gadījumi: divi Prāgā un viens Jiglavā. Apbrīnojamākais šais gadījumos ir tas, ka neviens no pašnāvniekiem nebija antikomunists. Tā 20-gadīgo studentu Janu Palahu par radikālajiem marksistiskajiem uzskatiem bija iesaukuši par „boļševiku”, bet 40-gadīgais Evžens Ploceks bija samēra augsts ČKP funkcionārs. Kad šie cilvēki ieraudzīja, ar kādiem līdzekļiem var rīkoties īsti boļševiki, viņi aplēja sevi ar benzīnu un sadega dzīvi, iepriekš rakstiski izklāstījuši savas rīcības motīvus.2 Jana Palaha bojāejas vietā Vāclava laukumā vienmēr ir ziedi. Bet blakus pie pieminekļa svētajam Vāclavam apskaužami regulāri parādās viens un tas pats grafitti: „Pozor Palachu!”, ko krieviski runājošie tūristi saprot kā „Kauns bendem!”. Patiesībā tas ir mēms pārmetums nebūt ne akmens jātniekam, bet gan visiem mums, jo tas nozīmē: „Atcerieties Palahu!”
Vairums Krievijas iedzīvotāju tagad ir pārliecināti par to, ka Prāgā 1968. gadā notika kaut kāds antikomunistisks pučs, kaut kas līdzīgs notikumiem Budapeštā 1956. gadā. Bet šiem diviem notikumiem nav absolūti nekā kopīga, jo Ungārijā tik tiešām bija sākusies sacelšanās pret komunistiem un tās idejiskais iedvesmotājs bija zemnieku partijas līderis Imre Nāģs. Tikmēr Čehoslovākijā visas reformas noritēja Čehoslovākijas kompartijas vadībā ar komunistu Aleksandru Dubčeku priekšgalā. Bet Maskavas priekšā čehi un slovaki bija nogrēkojušies tikai tādā ziņā, ka ierunājās par saimnieciskā aprēķina ieviešanu un par cenzūras atcelšanu presē. Runājot krieviem saprotamā valodā, tā laika Dubčeks nebūt nav 90-to gadu sākuma Jeļcins, bet gan tikai agrīnais 1985. gada izlaiduma Gorbačovs.3
No otras puses pēc perestroikas piemēriem mēs labi zinām, ka reformatoru uzvara Čehoslovākijā neizbēgami novestu līdz politiskās dzīves radikalizācijai Čehoslovākijas kompartijai rastos spēcīga demokrātiska opozīcija. Tas nozīmē, ka gan sociālisma sabrukums ČSSR, gan federācijas sadalīšanās Čehijā un Slovākijā, gan Varšavas pakta neatgriezeniskais krahs varēja notikt 15-20 gadus agrāk. Domāju, ka šādu scenāriju redzēja tie, kuri rakstīja analītiskas piezīmes PSKP CK politbiroja biedriem. Un tāpēc, lai cik zaimojoši tas neizklausītos, padomju vadoņiem nekas cits neatlika kā likt lietā tankus. Labi, ka 60-to gadu beigās bruņu tehnika vēl bija pilntiesīgas politisko traģēdiju dekorācija. Tieši traģēdiju, nevis farsu, kādu pučisti izspēlēja 23 gadus pēc Prāgas.1
Aleksandru Dubčeku (1921 – 1992) Eiropas Parlaments 1989. gadā godināja kā vienu no bijušā austrumbloka pārmaiņu un atjaunotnes iniciatoru un galveno personu reformu kustībā, kas kļuva pazīstams ar nosaukumu „Prāgas pavasaris”. Viņa mērķi sociālismam piešķirt „cilvēcīgu seju” 1968. gada 21. augustā iznīcināja Varšavas pakta valstu tanki. Apsūdzēts par nodevību, zaudējis visus amatus un izslēgts no Čehoslovākijas Komunistiskās partijas (KPC) Aleksandrs Dubčeks līdz 1985. gadam bija vienkāršs strādnieks. 1988. gadā viņš atgriezās aktīvā politiskā dzīvē, iesaistoties pilsoņtiesību kustībā.2
…
