Silvija Radzobe grāmatā “Latvijas teātris 70.gadi” raksta: “Tieši 70.gadu sākumā ne tikai latviešu, bet arī igauņu un lietuviešu literatūrā aktuāla kļūst tēma par cilvēku ar masku. Paula Putniņā Margarieta Ezertēva (“Aicinājums uz… pērienu”) aiziet uz pērienu, lai paglābtu no nodedzināšanas savas mājas 1905.gada norieta periodā. Mūsu prozā šo tēmu risinājis, piemēram, A.Bels (“Bezmiegs”), kā arī Z.Skujiņš (“Neikens iet uz Roperbeķiem”), A.Kalniņš (“Hronists un velns”), J.Peters (“Balta ziemeļu sūna”).
Kādēļ šī tēma kļūst tik plaši izplatīta tieši 70.gadu sākumā? Varbūt tāpēc, ka mūsu sabiedrībā strauji samazinājās demokrātiskas tendences, pieauga aizdomīgums pret neaprobētām domām, patstāvīgiem spriedumiem kā mākslā, tā dzīvē? Kā izdzīvot šajā situācijā? Kā saglabāt sevi? Kā nenodot savu darbu, dzīves pozīciju? Viens no variantiem – maska. Rakstnieki maksimāli precīzi cenšas restaurēt to personībai naidīgo, tiešā cīņā neuzvaramo situāciju, kas piespiež meklēt šādu iluzoru glābiņu.”
Dramaturgs Pauls Putniņš ir dzimis 1937.12.XI Vecpiebalgas Reinkaļvos. 1965.gadā viņš uzraksta savu pirmo lugu “Lauzīsim galvas dotajā virzienā”. Paula Putniņa dramaturģijā dominē precīzi reālistiski raksturi, kas ielikti sadzīviskā, sociāli atpazīstamā vidē.
1974.gadā tika izsludināts konkurss, kas veltīts Uzvaras 30.gadadienai un 35.gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā. Darbu pamatā bija jābūt vēsturiski revolucionārai un dzimtenes aizstāvības tēmai. Pauls Putniņš nolemj piedalīties konkursā un par sava darba pamatu izvirza Piektā gada revolūcijas notikumus. Galveno sižetisko līniju – par savas vecāsmātes gājienu uz muižu pēc pēriena – kādā sarunā izstāstīja kolēģis Igors Ruņģis, tādēļ Pauls Putniņš reālajiem kādas ģimenes notikumiem izdomājis klāt atsevišķas sižetiskas līnijas un personāžus un tā tapa luga “Aicinājums uz…pērienu”, kas konkursā ieguva 3.vietu.
…
