Pozitīvisms latviešu literatūrā

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts, tās nosargāšana Brīvības cīņu laikā bija īpaši nozīmīgi faktori tautas pašapziņas nostiprināšanā. 20. gadu saimnieciskais uzplaukums, tostarp veiksmīgi realizētā agrārreforma veicināja arī rosīgu garīgo dzīvi, nacionālās ideoloģijas formēšanos. Par spilgtāko tautiskās ideoloģijas un reliģijas pārstāvi kļūst Ernests Brastiņš. Nepieciešamība kopt latvisko sadzīvi, izglītību, kultūru – būtiska šķiet arī virknei rakstnieku, kuri tuvinās ar dievturiem – Edvartam Virzam, Jānim Medenim, Jānim Veselim u.c. Dzejnieks Kārlis Rabācs raksta: „Bet tie ekstrēmie literāriskās modes virzieni, kas tagad plosās ap mums un kuriem viņu dzimtenē ir dabīgs pamats, tie lai mūs neaizrauj līdz.[...] Mums jāatrod pašiem sava valoda, savs virziens – latvisks virziens.” Šajos meklējumos izkristalizējas strāvojums, ko dēvē par pozitīvismu.
Latviešu literatūrā pozitīvisma uzplaukums ir 30. gadu beigās. Par spilgtākajiem tā pārstāvjiem var uzskatīt Edvartu Virzu, Jāni Medeni, Jāni Veseli, Aleksandru Grīnu, Leonīdu Breikšu, arī jaunos autorus Alfredu Dziļumu, Zinaīdu Lazdu, Vili Cedriņu, Kārli Rabācu, u.c. literāro darbu spilgtākās iezīmes ir lauku dzīves un darba apliecinājums, tiekšanās pēc stabilām morālām un ētiskām vērtībām - nacionālisms.…