Postroks

Jēdziens „post-rock” bieži vien tiek piedēvēts grupām, kuras neiederas pie citiem mūzikas stiliem [1.], bet mūsdienās, mūzikas stilu dažādības dēļ, post-roks tiek piedēvēts tam atbilstošām grupām. Tomēr post-roks ir virspusējs jēdziens priekš žanra, jo grupas, kas ir dēvētas par post-roka grupām, bieži vien ir ļoti atšķirīgas gan mūzikas ziņā, gan spēlēšanas un uzskatu ziņā.[4.] Post-roks tiek dēvēts par absolūtu brivību mūzikā. Par spīti tam, ka tiek uzskatīts, ka post-roks nav ierobežots, tam tomēr ir savas robežas un limiti. Mūziķi paši nostāda savas robežas, kuras nepārkāpj. Mūziķi atļaujas sajaukt kopā dažādas spēlēšanas tehnikas, stilus, kā arī dara to, ko uzskata par pareizu, bet tai pašā laikā pieturas pie saviem standartiem.[2.] Ja klausās daudz un dažādu post-roka grupu, tad var manīt tās kopīgās iezīmes ar atsevišķām niansēm. Katra grupa cenšas pieturēties pie post-roka standartiem, bet tai pašā laikā mēģina ieviest savu unikālo skanējumu. Lai gan mūsdienās var just, ka šīm grupām zūd oriģinalitātes, vai cenšas to ieviest ar papildus jauniem instrumentiem un skaņu efektiem.
Grupas sastāv no standarta instrumentiem: ģitāras (vienas vai vairākām), basģitāras un bungām.…