Postmodernisms un globalizācija

Postmodernisms – XX gadsimta otrajā pusē (sākot ar 70. gadiem) radies mākslas, arhitektūras, kultūras, ideoloģijas, politikas u.tml. Virziens, kas radies kā reakcija uz modernismu un modernajām sabiedrības attīstības tendencēm (piemēram, pārspīlētu ticību progresam un zinātnes atziņu absolūtam patiesumam); postmodernisti mākslā noraida aizraušanos ar formas un tehnikas tīrību, arhitektūrā un dizainā novēršas no funkcionālisma, apvieno elementus, kas pārstāv dažādus pagātnes stilus (klasicismu, baroku u. tml.), tos izmanto rotaļīgi un asprātīgi, uzsvaru liekot uz virspusējību, nevis dziļumu
Postmodernisma jēdzienu raksturo mūsdienu laikmeta domāšanas tipi, kas pēc sava veida distancējas ne tikai no klasiskās tradīcijas, bet arī no postklasiskās filozofijas. Terminu ”postmodernisms” pirmo reizi izmantoja R. Parvics darbā ”Eiropas kultūras krīze” (1914); 1934. gadā to izmantoja F. De Onīss, apzīmējot ar to 20.gs. sākuma avangarda dzejas eksperimentus, kuru mērķis bija radikāli noliegt literāro tradīciju; laikposmā no 1939.gada līdz 1947.gadam. A. Toinibijs ar šo jēdzienu apzīmēja mūsdienu laikmetu, kas radikāli atšķiras no iepriekšējā modernisma perioda ar to, ka tas simbolizē Rietumu dominēšanas beigas reliģijā un kultūrā.
20.gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā šo jēdzienu sāka izmantot, lai fiksētu jaunākās tendences tādās jomās kā arhitektūra un māksla (vispirms jau tās verbālās formas).…