Portugāles vēsture
Portugāles karaliste radās 12. gs, saistībā ar kristiešu iekarojumiem Ibērijas Pussalā. Tajā laikā, kad visas moru teritorijas uz dienvidiem no Portugāles tika iekarotas, sākumā apgabals un daļa no vissenākās antīkās kristiešu pussalas karalistes – Lero – pieprasīja neatkarību 1143. gadā. Pateicoties nebeidzamajām kaujām un sarunām, D. Afonso I, pirmajam Portugāles karalim, pāvests 1179. gadā piešķīra pāvesta
Ielenkto padošanās
manifestis probatum, šādā veidā nodrošinot mieru un stabilitāti valstī. Visas kristiešu pasaules acīs tas nozīmēja jaunas karalistes rašanos pasaules daļā, kur kaujas pret neticīgajiem tiktu pastiprinātas ar papildus spēku uzbrukumiem.
Krusta karu jēdziens un ticība, ka visi pussalas karaļi cēlušies no senas vestgotu monarhijas attaisnoja visus dienvidu iekarošanas procesus visā Andalūzijā. Baznīcas atbalsts bija neapstrīdams – krusta bruņinieki (Lisbonas un Silves iekarošana) kā arī reliģiozās un militārās pavēles deva lielu atbalstu vairāku jaunu karalistu veidošanai.
Karalistes veidošanās īpatnība ir balstīta uz dažādajiem veidiem, kā teritorija tika okupēta. Pie visām labi zināmajām Eiropas feodālajām okupācijas formām – aristokrātija, garīdzniecība un repartīcija- tiek pievienota konsīlija zeme. Tā ir autonoma forma, kas pārraudzīšana ir sadalīta starp karali vai augstmani un brīvo cilvēku kopienu, tā izcēlusies no vēlmes apdzīvot neapdzīvotās teritorijas un tā tika realizēta ar karaļu un aristokrātu līdzdalību iekarošanas procesā.
…
